Pūplsvētdiena, B

Svētdienu gaidot

1. lasījums no

Jēzus iejāj Jeruzalemē, manuskripts no Oto III
Evaņģēlija, Vācija 1000.g.

Isaja grāmatas (Is 50, 4-7)

22.psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

2. lasījums no Pāvila vēstules Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

Marka Evaņģēlijs (Mk 11,1-10)

V gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no Jeremija grāmatas (Jer 31,31-34)

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no  Austrijas, 1455-65.g.

2. lasījums no Vēstules Ebrejiem (Ebr 5, 7-9)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 12, 20-33)

Jesus at prayer at the Mount of Olives - Institute of Material Culture 

of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - 

CC BY-NC-ND. https://www.europeana.eu/item/15501/005637C

Ebr 5, 7-9, V gavēņa svētdiena, B

Ebr 5, 7-9

Sakramentu alegorija, Jēzus kā vīna spiedējs, šis attēlas parāda attiecības
starp Kristus Asinīm un Sakramentiem. Tā ir ka spēkstacija, kas nodrošina
septiņu Sakramentu žēlastības.
Manuskripts no 16.gs. Vācijas.

Piektajā gavēņa svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir fragments no vēstules Ebrejiem daļas (Ebr 3,1-5,10), kura skaidro Kristu kā augsto priesteri, kurš ir ticams un žēlasirdīgs, un atklāj Kristus pilnīgās starpniecības īstenošanas nosacījumus starp Dievu un cilvēkiem. Tas ir iespējams, jo Kungs ir “žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris” (Ebr 2,17). Lasījums ir viens saturā bagāts teikums. Vēstule Ebrejiem grib parādīt nemainīgo ticības pamatu kristiešiem uz kuru var balstīt savu uzticību un prieku, un šis pamats ir Jēzus, augstais priesteris, kurš uzticas Dievam un ir žēlsirdīgs. Vēstules autors attēlo Kristu kā pilnīgu starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, un parāda Viņa spēju dalīt ar cilvēkiem viņu vājumu un spēju nākt palīdzēt. Šo divu aspektu apraksts atklāj Kunga identitāti un tuvību Dievam un cilvēkiem. Šīs svētdienas lasījums parāda divus Kristus priesterībai raksturīgus aspektus: iedarbīga starpniecība pie Dieva un solidaritāte ar cilvēkiem. 

Neviens Jaunās Derības teksts tik daudz un dziļi neapskata Jēzus nāvi kā vēstule Ebrejiem, bet autors neraksta kā apustulis Pāvils vai Jānis, kuri Kristus zemes dzīves ceļš skaidroja mīlestības pilnā pavērsienā pie cilvēkiem, bet kā atpirkšanas sakārtošanu, kas tiek izprasta reliģiskā kulta ietvaros. Vecā Derība ir kā konteksts kurā var izprast, kas notiek, bet jau daudz augstākā līmenī un nevis vairs Jeruzālemes svētnīcā, bet debesu svētnīcā. Vēstule Ebrejiem piedāvā rituālu domāšanas veidu, kas mūsdienu cilvēkam ir kas grūti uztverams, bet tiklīdz cilvēki atklāj rituālu nozīmi, tad arī šī vēstule kļūst aizraujoša, jo izrādās, ka pestīšana var īstenoties rituālā. Jēzus upurī nesalika ārējās dāvanas kā Vecās Derības priesteri, bet savu vājumu un bailes, un Kungs pāriet no rituāliem upuriem ar materiālām lietām pie eksistenciāliem upuriem: bailes un paklausību.

Kristus kā priesteris ir ar līdzjūtīgu sirdi un to autors vēstulē atgādina vairākas reizes (Ebr 2,4.18; 4,15) un šajā Rakstu vietā tiek pamatots šis apgalvojums un, tāpēc Kungs tiek, pirmkārt, parādīts savā zemes dzīvē. Pieredze šajā pasaulē un ciešanas ļāva Viņa iziet cauri līdzjūtības skolai kopā ar cilvēkiem viņu cilvēciskajā vājumā un trauslumā, bet pēc augšāmcelšanās Kunga miesa ir pagodināta un nav pakļauta ciešanām. Pirmajā pantā (Ebr 5,7) autors uzvēra “lūgšanas un saucienus pēc palīdzības”. Bībeles kontekstā vārds “lūgšanas” šeit nozīmē lūgšanu, kas izriet no vajadzības, kas var tik izteikta svētnīcā un privātās lūgšanas, bet vārds “saucieni” nozīmē lūgumu pēkšņā vajadzībā, lai saņemtu atbrīvojumu no soda vai jebkādas nelaimes. Abi vārdi izsaka līdzīgu domu un parāda, ka šeit tiek aprakstīta uzstājīga, ilga, izturīga un pazemīga lūgšana. Kristus savas lūgšanas raidīja Dievam, kurš “spēj izglābt no nāves” (Ebr 5,7). Dieva spēks ir pretstatā Kristus nespēcībai, kurš atradās uz dzīvības zaudēšanas robežas un kā augstais priesteris saliek Dievam upuri ar savu pilnīgo paklausību pats sevi tik draudošā situācijā. Jēzus lūgšana nāves priekšā šajā Rakstu vietā parādīta kā liturģiska darbība, kā upura salikšana, taču viņa upuris nebija par saviem grēkiem, jo Viņam nebija grēku (Ebr 4,15), bet gan Viņa vājums un nespēks tiek upurēts. Kristus priesteriskais upuris bija Viņa dedzīgā lūgšana nāves priekšā, kad arī pieredzēja savu solidaritāti ar cilvēkiem.

Kādā veidā Dieva Dēls iemācījās “paklausību ciešanās” (Ebr 5,8)? Pirmkārt, ir jāuzsver, ka nav jāizprot šie vārdi tā it kā iepriekš Viņš nav bijis paklausīgs vai arī iemācījās tikai Ģetzemenes dārzā. Jēzus ir Dieva Dēls un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, un arī savā zemes dzīvē tāds bija un ciešanas ir šīs paklausībs sekas. Visas ciešanas bija kā neatņemama Viņa paklausības sastāvdaļa un “iemācījās” šeit nozīmē to, ka labi zina, kas ir paklausība Dieva gribai nevis ārēji un akli, bet ļaušanās šai gribai. Cilvēku dzīvē pastāv zināma atšķirība starp to, kas ir teorētiska paklausība un to, kā labprāt paklausīt. Kristus ciešanas tiek aprakstītas kā priesterisks akts, kas uzņemas pirms nāves cilvēcisko trauksmi un padara to par lūgšanu upuri. Jēzus negribēja Dievam uzspiest savu gribu. Cilvēka dabai, kas ir grēka ievainota, jāmācās paklausība, lai varētu atgriezties un uzturēt attiecības ar Dievu.

Šīs svētdienas lasījums atklāj Kristus pashālo paaugstināšanos un parāda Viņu kā priesteriskās starpniecības veicēju. Kristīgajai lūgšanai jābūt apustuliskai un ir jāizsaka rūpes par tuvākā pestīšanu. Lūgšanai jābūt Kristus garā, kurš “savas zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām” (Ebr 5,7) lūdzās par mums un nemitīgi debesīs un Euharistiskajā Upurī nāk kā starpnieks starp mums un Tēvu. Kristū izpirkšana, pārlūgums, aizbildniecība un starpniecība mijas un caurvijas, un šie jēdzieni pāriet viens otrā: izpirkšana kļūst par garīgu lūgšanu un aizbildniecība kļūst par dzīves upuri, kas salikta paklausības un mīlestības stājā. Kristus upurī lūgšana, lūgumi un ciešanu pilns paklausības upuris veido vienu veselumu, un Viņā lūgšana kļūst par miesu. Miesa nozīmē cilvēcisko tendenci, lai dzīvē gaidītu tūlītēju apmierinājumu un rezultātu. Vārdi, kurus izteica Jēzus Ģetzemenes dārzā ir garantija mums, ka Viņš pieredzēja vājumu un bailes Dieva prasību priekšā, juta ieļaunojumu no ciešanām, kas izskatījās, ka ir pretrunā ar Dieva uzticību un labumu. Kungs pieredzēja miesu ne tādā veidā, ka tai padevās, bet sajuta, ka tā bēg no ciešanām pat nākotnes labuma priekšā. Šādā situācijā Jēzus saprata, ka tikai lūgšanā var meklēt uzticību un iepriecinājumu.

Autors gan nepiemin nevienu konkrētu lugšanu no Jēzus dzīves, bet intensīvu lūgšanu apraksts atgādina Kunga lūgšanas Dievam pirms nāves sākot no Ģetzemenes dārza, kur uzsāka savu upuri un arī Viņa vārdos uz krusta. Evaņģēlisti gan nepiemin, ka Jēzus Ģetzemenes dārzā lūdzoties kliedza un raudāja, tomēr tiek uzskatīts, ka šī vieta vēstulē Ebrejiem attiecas tieši uz Ģetzemeni, bet var arī ietver citas Kunga daudzās lūgšanas. Jēzus kā cilvēces augstais priesteris pārvar priekš mums bailes no nāves un ir tuvu mūsu bailēm ar savu izpratni un līdzjūtību. Mēs baidāmies no nāves, slimībām, neveiksmēm, dažāda veida zaudējumiem, nodevības, attiecību trausluma un par visu, kas mums ir dārgs. Bailes var izsaukt dumpi un nepaklausību, un Jēzus pārvarēja to visu pilnībā caur uzticību Dievam, bet cilvēks glābjas naudā, varā un godā, lai pārvarētu savas bailes no nāves. Jēzus mūs māca, ka vienīgais veids, lai uzveiktu bailes ir uzticība Tēvam visās dzīves situācijās un īpaši tajās, kas ir patiešām grūtas: slimībā, neveiksmēs, ciešanās.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV gavēņa svētdiena, B

Nikodēms apciemo Kristu, John La Farge 1909.g. 
Smithsonian American Art Museum

1. lasījums no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas (2 Hr 36, 14-16. 19-23)

2. lasījums no Pāvila vēstules Efeziešiem (Ef 2, 4-10)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 3, 14-21)

Ef 2, 4-10, IV gavēņa svētdiena, B

Ef 2, 4-10

 Bronzas čūskas pacelšana. Ilustrācijā kreisajā pusē redzama nekaunīga
čūska, kas vijās ap krustu, un četras citas čūskas, kas rāpo pa zemi. Labajā
pusē ir izraēlieši, kurus vada Mozus. Mozum ir nūja uz pleca un viņš ar
svētības žestu virza bronzas čūskas virzienā.
Manuskripts no Štutgartes, 1477.g.*

4. gavēņa svētdienā Pāvils vēstulē Efeziešiem uzsvēra kristīgo pamatpatiesību: “žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību” (Ef 2,8). Pāvils vēstules otrās nodaļas pirmajā pusē (Ef 2,1-10) skaidro, kas ir Dieva Tēva atklāšanās savā Dēlā un kādas ir sekas grēcīgajai cilvēcei, kura tiek aicināta dzīvot Jēzus Kristus dzīvi. Šī doma vijas cauri Pāvila vēstulēm, kur viņš rakstīja par Dieva pestīšanas darbu, kas aptver gan jūdus, gan pagānus. Cilvēces bezcerīgais grēka stāvoklis mainījās pateicoties Dieva iniciatīvai, kura “žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ… ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, - žēlastībā jūs esat izglābti” (Ef 2,4-5). Ar Kristus augšāmcelšanos un Svētā Gara pieņemšanu kristieši tiek aptverti ar Dieva dzīvinošo spēku. Protams, nevar noliegt arī īstenību, ka dzīvojam ļoti saspringtā laikā starp “jau tagad” un “vēl nē”, starp Dieva noslēpumaino iemājošanu mūsu vidū un gaidāmo Viņa atnākšanu. Tā ir savdabīga mūsu pastārā situācija, kurā mēs ienācām pateicoties Jēzum Kristum.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās nav kaut kāds izņēmums ar mērķi izveidot cilvēku attiecības ar Kungu, bet attiecas uz visiem un Dievs ar Jēzus augšāmcelšanos iesāka visu augšāmcelšanās procesu. Visu cilvēku augšāmcelšanās un eshatoloģiskā pieredze bija skaidra pirmajiem lieciniekiem, kuri gaidīja ātru vispārēju augšāmcelšanos. Pirmbaznīca apzinājās šo domu un Kristu raksturoja kā pirmo “no aizmigušajiem” (1 Kor 15, 20), “pirmdzimtais daudzu brāļu vidū” (Rom 8,29), kā pirmdzimto “starp mirušajiem” (Kol 1,18; Atkl 1,5) un “dzīvības Valdnieku” (Apd 3,15) vai pirmais, kas “augšāmcēlies no mirušajiem” (Apd 26,23). Šīs rakstu vietas norāda ļoti izteikti uz saistību starp Kristu un mūsu augšāmcelšanos (1 Tes 4,14) un uzsvēra, ka visi ticīgie ir iekļauti Jēzus augšāmcelšanās procesā.

Šis process norit visos Sakramentos, kuros svinam Kristus ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, un Sakramenti ir zīmes, kas norāda un ved uz mūžīgo mērķi. Sakramenti mūs izrauj “no tumsas varas un ieved sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,13) un nodrošina “Kristu mūsos - dievišķās godības cerību” (Kol 1,27). Pateicoties Sakramentiem zinām, ka Dievs “ar Kristu atdzīvina mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos [un] līdz ar Kristu augšāmcēlies” (Ef 2, 5-6). Caur Sakramentiem kristieši pieder jaunajam laikam, “pēdējā stunda” (1 Jņ 2,18) un ir jau ar Kristu “sēdināti debesīs” (Ef 2,6). Jaunajā Derībā mēs saņemam “ķīlu” (Ef 1, 14), ko Vecajā Derībā cilvēki tikai gaidīja un pateicoties Sakramentiem un īpaši Euharistijai, esam iekļauti Kristū un mums ir līdzdalība Viņa dzīvē. Kopā ar apustuli Pāvilu katrs ticīgais var teikt, ka esam jau augšāmcēlušies un jau sēžam pie Dieva labās rokas (Ef 2,6).

* Die Aufrichtung der ehernen Schlange - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_SWZFSIMC6TAPZP4W2BEOY3757VQ6E62R

br. Jānis Savickis OFMCap

III gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22)

Izceļošanas grāmatas (Izc 20, 1-17)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 1, 22-25)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-25)

1 Kor 1, 22-25, III gavēņa svētdiena, B

1 Kor 1, 22-25

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22), manuskripts
no 13.gs. sākuma, Minhenes Psalteris.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem, kur apustulis izmanto pretstatus starp pasaules gudrību un krusta vēsti. Pretmeti caurvij šo lasījum, kur Pāvils raksta par gudrību, spēku un inteliģenci un pretī noliek muļķību, ieļaunojumu un vājumu. Ja pirmie vārdi attiecas uz pasaules darbību, tad sekojošie - Dieva darbību. Viss notiek šajā pretmetā līdz brīdim, kad izrādās, ka viss apgriežas otradi un Dieva muļķība ir gudrāka un vājums spēcīgāks. Pāvils izmanto anitēzes pieeju: muļķība un vara, pasaules gudrība un Dieva gudrība, vājums un spēks, cilvēku gudrība un Dieva spēks. Pāvils nemitīgi atkārtoja, ka Dievs izvēlējās vājus un nabadzīgus cilvēkus, kuri neko neprot, lai pasaulē veiktu savus darbus (1 Kor 1, 18-31). Pasaules gudrie un prātīgie ir aizņemti ar savas gudrības izkopšanu. Krusta vēsts antīkajā reliģiskajā un kulturālajā vidē asociējās ar vājumu.

Kāpēc Pāvils korintiešiem tik neatlaidīgi sludināja par Kunga krustu? Viens no iemesliem bija tas, ka Atēnās viņam neizdevās evaņģelizēt kā cerēja, jo nesludināja par Krustāsisto un tā rezultātā viņa vārdi nenesa tādus augļus kā gaidīja. Svarīgi, ka viņš nonāca pie pārliecības par krusta mācību un tās sekām sludināšanā. Jūdi un pagāni krustam jeb krusta vēstij gāja garām vienaldzīgi un neievēroja to, ka tieši tur vieskaidrāk atklājas Dievs. Viņi atklāsmes Dievu atmeta pilnībā, bet iemesli bija dažādi. Jūdiem Krustāsistais Kristus bija ieļaunojums, klupšanas akmens (gr. skandalon), bet pagāniem muļķība (1 Kor 1,23). Grieķu valodā vārds “skandalon” nozīmē lamatas, traucēkli, šķērsli. Bībeles valodā šis vārds apzīmē to, kas ir šķērslis ticībai vai tas, kas neļauj ticēt. Tas nav kāds tiviāls iegansts vai aizbildinājums, bet nepārvarams šķērslis un jūdiem tas bija krusts. Tam bija vairāki iemesli un viens no tiem bija tas, kāda ir krusta saskaņa ar Rakstiem un kā Dievs var dāvināt pestīšanu bez Likumu. Pāvils redzēja, ka krusts jūdu izpratnē pretojās Dieva dabai, kurš saskaņā ar viņu viedokli, varēja atklāties tikai spēka zīmēs jeb redzamā, izšķirošā un konkrētā darbā, kas maina pasauli. Tāda bija jūdu gaidītā Dieva ienākšana vēsturē un pēdējo laiku piepildīšanās. Tas bija pretēji krusta vājumam.

Pāvilam bija skaidra jūdu nepārvaramā attieksme un tāpēc viņam vairāk interesēja grieķi, jo viņiem krusts bija neracionāls. Krusts viņiem nebija kāda kļūda, bet veselā saprāta izsmiešana, bet tas arī nav kaut kas ar ko būtu jācīnās, jo krusts vienkārši ir nejēdzība, kurai nav jāpievērš uzmanība. Sludinātai Evaņģēlijai nav pat jēga piegriezt vērību, jo ir bez jebkādas racionāls loģikas. Grieķiem arī bija muļķība mīlestība, kuru Kungs parādīja uz krusta, kas bija žēlsirdīga, neaptverama un iejūtīga, jo viņu izpratnē Dievs nav spējīgs uz kaislīgu mīlēšanu. Nesatricināmība un līdzsvarotība (gr. apatheia) bija svarīga dievības īpašība pie kā cilvēkam pašam ir jātiecas.

Kad Pāvils rakstīja, ka Kristus ir mūsu Gudrība (1 Kor 1, 24), tad domā, ka Viņš ir mūsu gudrības mērķis un iemesls. Intelektuālas spekulācijas var pievilt, jo “pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu Viņa gudrībā” (1 Kor 1,21) un neatklāja Viņa klātbūtni un rūpes radībā. Pāvils rakstīja par pagāniem, kas neiepazina Dievu kā Radītāju un Kungu. Tāpēc Dievs atklāja sevi, lai ticīgos glābtu “ar muļķīgu sludināšanu” (1 Kor 1,21). Krusta sludināšana atšķir kristiešus no citu reliģiju pārstāvjiem un izceļ kristīgo unikalitāti (1 Kor 1,22-24). Pagāni veidoja dažādas reliģiskās sistēmas pie kurām cauri gadsimtiem turējās. Jūdi, kuri nepieņēma Jēzu Kristu palika pie tādas Dieva un mesijas izpratnes, kas atbilda viņu ieskatiem. Pagāni balstījās uz prāta spējām un Kristu uztvēra kā muļķību, bet jūdi kā ieļaunojumu, jo gaidīja pilnīgi savādāku mesiju. Abos gadījumos rezultāts bija līdzīgs, jo Kristus tika atmests, jo cilvēki savus spriedumus balstīja uz savas cilvēciskās gudrības un neatzina dievišķo gudrību.

Lasījums iesākas ar darbības vārdiem, kurus Pāvils lieto, lai aprakstītu to, kas atšķir kristiešus no grieķiem un jūdiem: “jūdi prasa (gr. aiteō) zīmes un grieķi meklē (gr. zēteō) gudrību… mēs sludinām (gr. kēryssō) krustā sisto Kristu” (1 Kor 1,22-23). Pirmais darbības vārds attēlo jūdu meklēšanu, kur cilvēks nemeklē pats sevi ar saviem spēkiem, bet lūdzas, jo Dievu neiegūst, bet var tikai lūgt, lai Viņš atklātos. Grieķu meklēšana bija ieslēgta cilvēkā un Dieva meklēšana saistās ar iepazīšanu saviem spēkiem izmantojot jautājumus un argumentus. Kristiešiem raksturīgs ir tas, ka Dieva atklāsme un patiesība ir vēsturisks notikums un tāpēc par to var tikai stāstīt un liecināt. Kristiešiem Dievs kā dāvana, kuru pieņem ticībā. Kristietis pielāgojas notikumam un ir viņam paklausīgs, un nevis padara par savu interešu un ambīciju instrumentu. Krusta noslēpums ir viens no grūtākajiem un pretojas visām interpretācijām, jo vispirms tas ir jāpieņem visā tā nedabiskumā, skaistumā un draudīgumā, necenšoties to racionalizēt, lai padarītu par savu īpašumu.

Kad Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt visām tautām, Viņš piekodināja: “Mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt 28,20) un tas nozīmē, ka paši nevar neko izvēlēties, pielāgot vai izlaist kādu daļu, jo Jēzus mācīja, pat ja tas pārsniedz cilvēciskās robežas, jāuzlūko visā tās pilnībā. Vai tas ir ēri vai neērti, mācekļiem ir jānodod cilvēkiem Evaņģēlija vēsts visā tās pilnībā. Pāvils centās savā sludināšanā to īstenot, lai Evaņģēlijs sasniegtu jūdus un pagānus, bet arī labi saprata, ka abi domāšanas veidi nespēj pieņemt Kristus krusa vēsti, jo bija pārāk šauri. Nedalīta Evaņģēlija vēsts bija nesasniedzama jūdiem un pagāniem, jo Jēzus persona prasīja no parastā cilvēka, kas pieder dabai, pakļauts nāvei, nogurumam un meklē savu izdevīgumu, pārāk daudz, bet Krustāsistā spēkā tas ir iespējams. Kristiešiem šis noslēpums ir ļoti svarīgs un tas ir jāīsteno savā dzīvē, jo pasaule nepazīst šo nomišanas spēku. Šī nomiršana un viss, kas ar to saistīts ir mums dāvāts, lai nomērdētu veco cilvēku un gaidītu augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

II gavēņa svētdiena, B

Kunga Pārveidošanās, manuskripts no
Francijas, 1190-1200.g.

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-2.9-13.15-18) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Romiešiem (Rom 8, 31b-34) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 9, 2-10) 

Rom 8, 31b-34, II gavēņa svētdiena, B

Rom 8, 31b-34

Kunga Pārveidošanās, no Otto III Evaņģēlija,
Vācija, Minhene, 10.gs. beigas.

Otrajā gavēņa svētdienā Baznīca Dieva vārda liturģijā piedāvā fragmentu no vēstules Romiešiem 8. nodaļas, kur Pāvils skaidro, ko nozīmē, ka kristieši tiek apdāvināti ar pārdabisku dzīvi. Šīs svētdienas Dieva vārda liturģijas ietvaros lasījums no vēstules Romiešiem tiek saistīta ar pirmajā lasījumā aprakstīto Īzāka upuri, kas ir Kristus mīlestības upura pirmtēls. Dieva spēks, kas atklājas Jēzū Kristū paveica to, uz ko Likums nebija spējīgs un cilvēks tika atbrīvots no grēka un nāves varas. Jaunā kristiešu dzīve ļauj izpildīt visu, ko Dievs sagaida no mums jeb veidot dēlu attiecības ar Dievu. Attiecības ar Kristu dod iespēju uzsākt mūžīgās godības ceļu. Spriedze, kas pastāv ticības dzīvē saistās ar to, ka Kristus visu mūsu labā ir paveicis un teoloģijā saka “jau” un to, ka pieredzam pasaulē ļaunumu jeb vēl pestīšanas augļus nevaram pilnībā baudīt - “vēl nē”: jau un vēl ne! Pāvils Dievu apraksta pateicības dziesmā (Rom 8, 31-39), kurā Viņš ir attēlots vienmēr uzticīgs saviem nolēmumiem un nekad nepievils ticīgos. Pāvilam svarīgi bija pārvarēt juridisko domāšanas veidu ar mīlestības pieredzi, kuru dāvāja Jēzus Kristus un tāpēc krustā patiesi piepildījās Likums, jo tā mērķis, pilnīga paklausība Dievam un mīlestība pret tuvākajiem (Rom 8,34; Filip 2,5) tika sasniegta caur Kristus paklausību un mīlestību uz krusta caur ko Tēvs saņēma visu slavu, bet Kunga mācekļi pēc Svētā Gara saņemšanas ieguva spēku pildīt Dieva gribu. Tikai caur ticību Kristum un krusta spēkam var nonākt pie jaunās paklausības jeb mīlestības gara.

Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no viena pestīšanas plāna, kuru Dieva atklāja savai tautai un īstenoja savā Dēlā, Jēzū Kristū. Apustuļa vēstulēs šī pārliecība kristalizējas kristocentriskā pestīšanas vēstī, kurā Dievs ir Jēzus Kristus Tēvs un Kunga dāvātā pestīšana aptver ne tikai visus cilvēkus, bet arī visu radību. Šī kosmiskā nojausma lika Pāvilam ar pārliecību uzrakstīt Dievam himnu (Rom 8, 31-39) par Dieva mīlestību, kas izpaužas caur Kristus Jēzus. Pāvils uzlūkoja Kristus augšāmcelšanos un debeskāpšanu kā Dēla ieiešanu mūžīgajā godībā un veido pilnīgi citas attiecības starp Jēzu un tiem visiem, kas Viņam pieder, jo šī godība, kuru saņēma no Tēva, dāvā dzīvību. Apustulis par Dievu nedomā abstraktā veidā, bet ņem vērā Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, un vārdi “Dievs par muns” raksturo šo izpratni. Vārdi “par mums” neattiecas tikai uz Jaunās Derības tautu, bet aptver visu cilvēci. Pāvils uzdod vairākus jautājumus uz kuriem atbilde prasās pati, ka neviens izņemot Kristu. Dievs nostājas kristiešu aizsardzībā un atklāja savu spēku viņos, un pastiprina savu argumentāciju ar to, ka “Dievs ir par mums” (Rom 8,31). Dievs šeit nenozīmē vienkārši vispārēji izprastu Dievu, bet konkrētu rīcību, pestīšanas darbu, kas tika veikts Jēzū Kristū un šo pestīšanas plānu raksturo vārdi “Dievs ar mums”. Vēl precīzāk izsakoties, Pāvils šeit domā par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Dieva defenīcija: “Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis” (Rom 8,32) skaidro ko nozīmē “Dievs ir par mums”. Dievs labāko no sevis - savu Dēlu atdod par grēciniekiem. Šeit var atsaukties uz Vecās Derības pirmtēlu šim notikumam, kad Abrahamam vajadzēja salikt upurī savu dēlu (Rad 22,6).

Otrs centrālais punkts šajā rakstvietā ir tas, ka Dievs ir attēlots kā upura nesējs, nevis tā mērķis. Tā ir svarīga doma, jo reliģijas vēsturē cilvēki saliek dievībai upurus, bet Atklāsmes Dievs pats saliek upuri. Tas bija Dievs, kurš savu Dēlu piedāvāja vai pasniedza kā līdzekli grēku izpirkšanai. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš tiktu galā ar mūsu grēku (Rom 8,3) un “atdevis Viņu par mums visiem” (8,32). Vēstulē Ebrejiem tas ir ļoti skaisti izteikts par Tēva iniciatīvu sūtīt pasaulē savu Dēlu, lai šķīstītu “cilvēku no grēkiem” (Ebr 1,1-3). Jautājums “kas būs pret mums” (Rom 8,31) ir retorisks un ietver arī spontānu atbildi: “neviens!”, bet lai šie vārdi nebūtu tukši, tad Pāvils iepriekš pantā uzsver, ka “Dievs ir par mums” jeb mūsu pusē. Tas, ka Dievs ir pilnīgi nostājies mūsu pusē neizriet vien no labvēlības pret mums, bet tika pierādīts ar konkrētu rīcību, Jēzus Kristus nāvi. Dievs pret mums ir ārkārtīgi labvēlīgs un mūs pastāvīgi attaisno, pateicoties sava Dēla nāvei, un augšāmcēlies Kristus pastāvīgi aizbilst par mums. Viņš ir mūsu advokāts. Ticīgie, kuriem Pāvils rakstīja vēstules bija pakļauti daudzām sāpīgām pieredzēm, kas varēja arī beigties ar moceklību. Nelaimes, ko viņi piedzīvoja, neizrietēja no viņu izdarītajiem grēkiem, bet gan no viņu piederības Kristum. Tieši Kristus dēļ viņi tika pakļauti pastāvīgām mokām un viņi bija neaizsargāti, kā aitas, kas paredzētas nokaušanai. Tomēr viņi netika uzveikti. Gluži otrādi – Kristus mīlestība padara kristiešus grūtībās par uzvarētājiem. Dieva uzticīgā mīlestība Jēzū Kristū kalpo kā vairogs pret jebkuru dabisku vai pārdabisku naidīgu spēku, jo ir neuzvarami, jo "Dievs par mums" viņu lieta jau ir izlemta.

br. Jānis Savickis OFMCap

I gavēņa svētdiena, B

Balodis atnes Noasam olīvu zariņu. Šķirsts pald pa ūdeni, bet jau redzama 
sauszeme. Attēla malā redzams iepriekš izsūtītais krauklis, kurš knābā
dzīvnieku līķi. Manuskripts no Vācijas, 1477.g.

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 9, 8-15)

2. lasījums no Pētera pirmās vēstules (1 Pēt 3, 18-22)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 12-15)

1 Pēt 3, 18-22, I gavēņa svētdiena, B

1 Pēt 3, 18-22

Agrīnā kristiešu apbedīšanas māksla no romiešu
katakombām, kas attēlo Noasu, šķirstu un balodi ar zariņu
3.–5. gs., Roma, Itālija

Gavēņa pirmajā svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums šogad ir fragments no Pētera Pirmās vēstules, kurā apustulis apskata Kristību noslēpumu. Šājā Pētera vēstulē, līdzīgi kā Pāvila teoloģijā, autors uzsvēra, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās atver cilvēkiem pieeju Dievam. Līdzīgi kā Vecajā Derībā no grēku plūdiem nedaudzi tika izglābti ar ūdeni, tagad visi cilvēki var tikt glābti ar ūdeni, kas neattīra miesas netīrumus, bet ar “skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 2,20). Kristību dāvana saista ar jaunu dzīvi Kristus Garā. Kristītie ir kā jaundzimušie, kuri aug pateicoties garīgajam pienam - Evaņģēlijam. Kristus uzvara pār nāvi ir domāta visiem cilvēkiem, arī tiem, kuri dzīvoja pirms Viņa nākšanas pasaulē un tāpēc Kungs nokāpa šeolā, lai pasludinātu Priecīgo vesti. Sv. Irenejs komentējot Pētera vārdus (1 Pēt 3, 18-19) uzsvēra, ka “Kungs tāpēc nokāpa pazemes vietās, lai arī tiem, kas tur uzturas, aiznestu labo vēsti par savu atnākšanu, un ka pastāv grēku atlaišana tiem, kuri Viņam tic. Bet ieticēja Viņam visi tie, kuri uz Viņu cerēja jeb tie, kuri sludināja Viņa atnākšanu un veltījās kalpojumam Viņa plānā; un viņiem tāpat kā mums atlaida grēkus” (Adversus haereses IV, 27, 2). Pirmkārt, taisnīgie, pravieši un patriarhi.

Evaņģēlijs tika pasludināts visiem, pat mirušajiem. Kristus “devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā” (1 Pēt 3,19). Šos vārdus jāuztver kā Labās vēsts sludināšana mirušajiem par kuriem Pēteris raksta vēstulē nedaudz tālāk (1 Pēt 4,6). Tā ir ļoti priecīga vēsts, jo Kristus nenācam lai tikai atbrīvot taisnīgo dvēseles, kas gaidīja Šeolā, bet deva pēdējo iespēju grēciniekiem, kuri tiek raksturoti kā plūdu paaudze. Pēteris vēlējās tēlainā veidā pateikt, ka Kristus pats nokāpa kapā un deva visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši pirms tam, iespēju saņemt pestīšanu. Kristus nokāpšana pazemēs ticības apliecībā ir īsi pieminēta, bet plaši apcerēta apokrifiskajā kristiešu literatūrā, kas arī ietekmēja Lielās Sestdienas ikonogrāfiju.

Apustuļi un pirmbaznīcas vadītāji uzsvēra svēto ritu nozīmību. Marka Evaņģēlijs noslēdzas ar vārdiem: “Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts” (Mk 16,16). Šajos vārdos ir jāievēro cieša saistība starp iekšējo vērstību (ticība) un ārējo ritu (Kristības). Evaņģēlists Marks parasti tiek raksturots kā Pētera māceklis un Pirmā Pētra vēstule tāpēc uzsver Kristību pestījošo dabu. Pēteris atsaucas uz Noasa dienu plūdiem, kuros “astoņas dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni” (1 Pēt 3,20). Kristības tagad ir tās kas glābj un tām ir jāsagatavo skaidra sirdsapziņa. Apustulis uzsvēra, ka Kristību fiziskās nomazgāšanas īpašības nav svarīgas, bet iekšējās pūles, “skaidra sirdsapziņa” jeb ja izmantot ebrejiu frāzi, tad “šķīstu sirds”, kā to ir izteicis Dāvids: “Šķīstu sirdi radi man, Dievs” (Ps 51(50), 12). Arī pravieši sludināja, ka pēdējās dienās: “Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības… Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu… un es jums došu savu Garu!” (Ez 36, 25-27).

Kristību ritā paredzētā iegremdēšana un iznākšana no ūdens Baznīcas tēvu mācībā visvairāk tiek apskatīta Vecās Derības tēlu kontekstā. No Tertuliāna, Aleksandrijas Didima un Jeruzalemes Cirila līdz Ambrolijam un Teodoram no Mopsuestas tēli ir ļoti līdzīgi un tas liecina, ka tā bija viena kopīga mācība no pašiem Baznīcas pirmsākumiem un šos tēlus un tipoloģiju varam atrast jau Jaunajā Derībā. Grēku plūdi ir viens no visbiežāk izmanotajiem kristību pirmtēliem, jo neviens cits tēls nepalīdz labāk atklāt patieso kristību simbolisma jēgu. Simbolikas pamatā nav nomazgāšanās, bet ūdeņi, kas iznīcina un tādā veidā varam šo notikumu sasaistīt ar Kristus nāvi. Secinājumi no šīs saistības ticīgajiem ir šādi, ka pasaulē ir grēks un Dieva tiesa iznīcina grēcīgo pasauli, bet taisnīgie tiek saudzēti, lai kļūtu par jaunās pasaules aizmetni. Šīs svētdienas lasījums to labi skaidro. Plūdi bija paraugs tam, kas piepildījās kristībās: kā grēcīgā cilvēce Noasa dienās tika iznīcināta Dieva tiesā un taisnīgie tika glābti, tā kristību ūdenī tiek iznīcināts vecais cilvēks un augšāmceļas jaunajai dzīvei.*

Pēteris piemin Noasu dienas, kad tikai astoņi cilvēki tika izglābti. Noasa un šķirsta motīvs bieži parādas kristiešu katakombu mākslā, kur tiek attēlota persona, kas lūgšanas stājā izliecas no četrstūrainas kastes un bibliskā doma kļūst skaidrāka, jo blakus tiek attēlots lidojošs balodis. Šis tēls simbolizē kristieti, kurš ar uzticību raugās ārā no pasaules niecības un nāves kapa uz patieso dzīvi. Balodis ar olīvkoka zariņu nes mūžīgā miera zīmi. Pēteris šo ideju izsaka vēstulē un saista ar kristībām: “tas ir pirmtēls kristībām” (1 Pēt 3,21). Noasa šķirsts ļoti agri kļuva par Baznīcas simboli. Ūdens, kas pārņem un iznīcina, vienlaicīgi ir ūdens, kas nes šķirstu un šai sakarā apustulis piemin kristības, kas dzēš grēku, dāvā dzīvību un nes kristieti pāri pasaules vētrām. Ūdens Noasa dienās bija nāves un iznīcības simbols, bet kristiešiem, kuri ir pieņēmuši kristības, kļūst par dzīvības simbolu un tādā veidā plūdi nes dzīvību tiem, kas uzticas Dievam. Astoņas izglābtās personas ir tēls astotajai nedēļas dienai jeb Kunga augšāmcelšanās dienai. Šķirsts simbolizē arī kristību avotu, kurā caur ūdeni dzīvību saņem visi, kas ietic Kunga augšāmcelšanai un caur “kristību šķirstu” ticīgie ienāk Baznīcā

* Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 70.75-78.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena VI, B

1. lasījums no Levītu grāmatas (Lev 13,1-2.44-46)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 10, 31-11,1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 40-45)

1 Kor 10, 31-11,1, Svētdiena VI, B

1 Kor 10, 31-11,1

Pāvils ar nimbu pie pults stāv ar četriem draudzes locekļiem
no Korintas. Viņiem priekšā stāv atvērtā tukša grāmata
uz kuru norāda Pāvils, bet daži draudzes locekļi pielūgsmē
pacēluši rokas. Manuskripts no Vācijas, 1441-1449.g.

11. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmo vēstuli Korintiešiem un šajā fragmentā lasām kā apustulis liecina par labuma meklēšanu citiem un kā kristiešiem vajadzētu darboties sabiedrībā. Pirmkārt, lai ko kristietis darītu, vai tā būtu ēšana, dzeršana vai kāda cita darbība, tas jādara Dievam par godu. Otrkārt, neviena kristieša rīcība nedrīkst likt paklupt ne ebrejiem, ne grieķiem, t.i., tiem, kas atrodas baznīcā vai ārpus tās. Pāvils vērsa uzmanību uz saviem darbiem, jo viņš centās izpatikt visiem, nekad nemeklēdams savu ieguvumu, bet gan daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti. Savu domu viņš noslēdza ar pavēli, ka korintiešiem ir jāseko viņa piemēram, kas ir Kristus piemērs. Vājākā brāļa faktoram ir jānosaka kristiešu rīcība un citu prioritātei jābūt galvenajai.

Katrs cilvēks vēlas rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai nebūtu ne no viena atkarīgs. Cilvēku var kaitināt prasība būt uzmanīgam, jo kāds var ieļaunoties vai izbrīnīties par kādu plašāku vai šaurāku sirdsapziņu un uzvedību. Jēzus aizstāvēja savus mācekļus, kad citi kritiski skatījās uz to, ka viņi nemazgāja rokas vai neievēroja sabata priekšrakstus (Mk 2,23; 7,5). Jēzus uzsvēra, ka dievbijības prakses pašas par sevi nav ticības centrālās patiesības, bet pastāv tāpēc, lai cilvēks varētu tuvoties Dievam. Pirmā vēstule Korintiešiem risināja šāda veida jautājumus jeb spriedzi un ieļaunojumu, kas radās baznīcas dzīvē. Ticībā stiprie var kļūt nepacietīgi pret jūtīgajiem un vājakiem kristiešiem. Korintas draudzē bija kristieši, kas uzskatīja, ka elki neeksistē un tāpēc var ēst upura gaļu, bet bija arī skrupulozi domājoši ticīgie, kas domāja, ka ēšana neticīgo namā ir kā elkdievība. Pāvils meklēja ceļu starp galējībām, lai nodrošinātu kopīgu pamatu Baznīcai, dzīvojot patiesībā un žēlsirdībā gan tiem, kas atrodas iekšā, gan ārpusē.

Pāvils aizstāvēja iespēju est gaļu ar nezināmu vēsturi jeb tādu, kas bija izgājusi cauri pagādnu rituāliem un bija nopērkama tirgū un tādā veidā viņš vēlējās pēc iespējas mazāk aizvainot pagānus. Kristiešiem jāizvairās apvainot nekristiešus, bet jādara viss iespējamais savas ticības ietvaros, lai neaizvainotu tos, kuriem nākotnē cer sludināt vēsti par Jēzu Kristu. Pie jūdiem kristieši var griezties tad, kad izvairās no jebkādas saistības ar elkiem, bet uz grieķiem var būt atvērti tad, kad apstiprinoši atbild uz viņu ielūgumiem uz vakariņām, bet atturoties no elkiem veltītās gaļas. Baznīcai bija svarīgi pasargāt vājos no ieļaunojuma un arī nesaraut sabiedriskās saites un draudzību, kas deva evaņģelizācijas perspektīvas. Tā bija Pāvila pieeja, kurā viņš gribēja būt “viss visiem” (1 Kor 9,22) nemeklējot savu ieguvumu, bet citu labumu, lai viņi varētu tikt glābti. Viņš nevēlējās savu lielo cerību aizstāt ar skrupilozu evaņģēlija sludināšanu un prasībām, bet, pirmkārt, pievilkt cilvēkus pie Jēzus Kristus personas, tāpat kā Pāvils bija Kunga pārņemts.

Šīs svētdienas īsajā lasījumā ir trīs pavedieni. Pirmkārt, mīlestības ir katras kristīgās darbības pamatsprincips (1 Kor 10,31), kas nav saistīts ar paša labumu, bet Dieva godu. Divas frāzes “Kungam par godu” (1 Kor 10,31) un “nemeklēdams savējo, bet daudzu cilvēku labumu” (1 Kor 10,33) izsaka Pāvila domu, ka cita labuma meklēšana ir Dieva goda meklēšana. Otrkārt, sirdsapziņas pienākums ņemt vērā vājo sirdsapziņu un neierobežoties ar ticības brāļiem, bet aptvert arī ārieni: “Neesiet par klupšanu nedz jūdiem, nedz grieķiem, nedz Dieva draudzei” (1 Kor 10,32). Treškārt, Pāvils mēģinot pastiprināt savu domu gājienu pievērš uzmanību savai rīcībai, kas norāda uz Jēzus Kristus piemēru. Pāvila piemērs nav labs pats par sevi, bet gan tāpēc, ka tā ir Kristus uzvedība. Kristieša aicinājums, lai ko arī viņš dara, ir godināt Dievu un neiztapt cilvēkiem un tas nozīmē, ka nav jādzīvo izbaudot savu brīvību un savas tiesības, bet gan godinot Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka var kādu klupināt un ieļaunot. Mūsdienās izaicinājumi ir savādāki un kristiešiem jāizlemj ikdienā kādos pasākumos piedalīties un nepiedalities, lai liecinātu vai arī lai neieļaunotu ticībā vājos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena V, B

1. lasījums no Ījaba grāmatas (Īj 7, 1-4.6-7)

Jēzus dziedina Sīmaņa sievasmāti, 
Bizantijas mozaīka, 12/13.gs.

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 9, 16-19.22-23)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 29-39)

1 Kor 9, 16-19.22-23, Svētdiena V, B

1 Kor 9, 16-19.22-23 

Kristus dziedina Pētera sievasmāti, manuskripts no Anglijas, 1350-1414.g.

4. februāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo Pāvila vēstuli Korintiešiem un šajā Vārda lituģijas lasījumā Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no 9. nodaļas, kur apustulis parāda sevi kā Kunga Jēzus piemēra pārņēmēju, jo apgalvo, ka “esmu sevi padarījis visiem par vergu” (1 Kor 9,19). No Dieva Pāvils saņēma pavēli sludināt Evaņģēliju un tā nebija viņa izvēle, bet pienākums. Šeit atklājas jaunā žēlastības dzīve, kas balstīta žēlastībā un cilvēka iespējā brīvi to pieņemt. Savu darbības brīvību viņš parāda ar savu nesavtību un darbu bez samaksas. Pāvila stāja un Evaņģēlija sludināšana ir saistoša visiem, kuriem dzīves modelis ir liecināt par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas lasījumā ir divas Evaņģēlija sludināšanas grūtības, kas Pāvila dzīvē izpaudās fiziskā darbā, lai neapgrūtinātu ticīgos par savu uzturēšanu un otra grūtība bija centienos pielāgoties dažāda veida klausītajiem (1 Kor 9,22). Pašaizliedzība bija neatņemams Evaņģēlija sludināšanas elements, kam piemēru deva pats Jēzus Kristus.

Evaņģēlija sludināšanai ir jāpakārto visas vajadzības un nekam nevajag aizēnot misiju dedzību. Šajā lasījumā Pāvils rakstīja ļoti personiskā veidā par sevi, jo uzsvēra, ka atteicās no tiesībām, kas viņam pienācās, lai tādā veidā sasnietu visus cilvēkus un tādā veidā dod kristīgās dzīves piemēru kura ir atvērta uz Kristus vēsti. Kā Kristus māceklis vēlējās, lai Kunga dārgumi nepaliktu viņam pašam un centās parādīt kristīgās brīvības būtību, kuras galvenais faktos ir uzticība Kungam. Pie cilvēkiem Viņš negāja kā kāds kungs ar nospiedošu patiesību, bet kā vergs, kurš ir gatavs kalpot visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs. Evaņģelizācija no paša sākuma paredzēja solidāru apustuļa iesaistīšanos cilvēku dzīvēs pie kuriem tika sūtīts. Pāvils juta nepieciešamību dāvāt sev arvien vairāk un mīlestība pret otru cilvēku atklāj apustuļa dzīves vēl vienu svarīgu aspektu - brīvību, kurā viņš esot nepiederīgs nevienam kļuva par visu vergu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk ticīgos. Pāvilam brīvība nozīmē spēju mīlēt un tāpēc arī vēlas būt viss priekš visiem un pielāgojas citiem. Pāvils precizēja sava apustulāta virzienu un uzsvēra, ka viņa īpašā misija ir Evaņģēlija sludināšana, kas viņu pārņēma pilnīgi un nepārtraukti. Viņš nonāca pie secinājuma, ka viņam nebija iemesla lielīties par Evaņģēlija sludināšanu un apzinājās savu pienākumu: “Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu” (1 Kor 9,16).*

Pāvils, rakstot, saprata personīgo un svēto atbildību par uzticīgu un pravietisku Evaņģēlija sludināšanu. Baznīcas pravietiskā kalpošana nav tikai mācība, tā ir dzīva mācība, Kristus dzīvās patiesības liecība, iekšēja mācīšanās, piedzimšana no Svētā Garā un misionāra sludināšana krusta neprātībā un Evaņģēlija skandāls. Austrumu Baznīcas pravietiskā kalpošana un sludināšana tiek pasludināts ikoniski ar nolūku izsaukt klausītājos grēku nožēlas, dziedināšanas un pestīšanas vēlmi. Dzeja, ko bieži sauc par “sirds valodu”, iespējams, ir visefektīvākais valodiskais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārnests ārpus vārdu burtiskās nozīmes uz lielāku pārpasaulīgo realitāti. Dzejiskās valodas neviennozīmība apvienojumā ar tēlainiem izteiksmes veidiem liek klausītājam attālināties no ārējās nozīmes un nonākt iztēles valstībā. Taču, kad dzeja tiek izmantota ikoniski, klausītājs netiek atstāts savas iztēles un fantāzijas lidojuma varā, bet gan tiek virzīts pašā dievišķās transcendences valstībā, lai atrodot savas sirds durvis, lai atklātu, ka tās ir Dieva valstības durvis. Sīrijas tēvi bija slaveni ar homiletisko himnu veidošanu — poētisku sprediķi, kas bija mistiski un kalpoja klausītāju aizvešanai “doksoloģiskās transcendences vietā”.**

Jēkabs no Sarugas (451-521) sīriešu Baznīcā pazīstams kā “Svētā Gara flauta un patiesās Baznīcas arfa”,  homīlijās par Pāvilu cenšas attēlot apustuļa Evaņģelizācijas darbību tādā veidā, ka klausītājs kļūst par šo notikumu dalībnieku:

255       Kamēr es meklēju iespēju dzirdēt viņa balsi no Romas

             ziņas nāk pie manis, ka viņš ir mests zvēriem Efezā. [1 Cor 15,32]

             Kamēr klausos viņa runas skaņas Sīrijā,

             Es griežos un dzirdu, ka viņš ir atgriezis Galatiju.

             Kad es meklēju iespēju uzlūkot viņa skaistumu no Korintas,

260       viņš parādas man no Jeruzalemes ar svētajiem.

             Ja eju pie jūras, es redzu viņu kuģa avārijā,

             un uz sausas zemes, važās, tomēr viņš iet sludināt.

             Viņš pamāca Kefasu [Gal 2,11] un attur eņģeli ar savu lāstu, [Gal 1, 8-9]

             viņš ir apdomīgs Evaņģēlijā, lai tas nebūtu runāts neuzmanīgā veidā.

265       Kad tas ir lietderīgi, viņš kļūst kā jūds jūdiem [1 Kor 9,20a]

             un kad ir nepieciešams, viņš dzīvo kā kāds ārpus Likuma. [1 Kor 9, 20b]

             Viņš uzņēmās sāpes, kā viņš teica, lai iegūtu visus cilvēkus; [1 Kor 9,20-22]

             viņam bija viena patiesība, tomēr viņš uzvedās atšķirīga atkarībā no apstākļiem.

             Kad viņš sudināja, viņš bija partneris ar Garu savos vārdos;

270       bet kad pamācīja, viņš bija viens; tas nebija no Gara.

             “Es runāju, nevis Kungs.” [1 Kor 7,12] Šeit viņš parādīja,

             ka pat tad, kad viņš pavēlēja, viņš pamācīja un laboja tik labi cik varēja.

             Kamēr Gars lika viņam runāt, lūk, viņš runāja;

             un kad Gars lika viņam nedaudz atpūsties, viņš neatlaidās.

275       Tāpēc viņš rakstīja Timotejam,

             “Pamāci laikā un nelaikā [2 Tim 4,2] un nebeidz”

             Šim smagi strādājošajam nav laika apstāties un palikt mierā,

              jo nebija laika, ka viņš nebūtu iesaistīts peļņas darba.

             “es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar

asarām ikvienu no jums pamācīt.” [Apd 20,31]***

* Jānis Savickis, Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu (1 Kor 9,16) // Katoļu Baznīcas vēstnesis, 2022, nr. 9, 20-22.lpp.

** James Kenneth Hamrick, Orthodox Preaching as the Oral Icon of Christ, Orthodox Logos Publishing 2015, 55.lpp

*** Jacob of Sarug’s Homilies on Paul: On the Conversion of the Apostle Paul and a Second Homily on Paul the Apostle, Piscataway: Gorgias Press 2021, 92-94.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena IV, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen nešķīsto garu, Mk 1,21-28
manuskripts no Vācijas, 1425-1435.g.

Atkārtotās Likuma grāmatas (At 18, 15-20)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 7, 32-35)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 21-28)

1 Kor 7, 32-35, svētdiena IV, B

Apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem pirmais vārds
"Paulus", kurā attēlota tēlaina radība, kas atgādina
kentauru ar uzvilktu loku un ar asti pakaļkāju vietā.
Manuskripts no Veronas, Itālijā, 13.gs. pirmā puse

1 Kor 7, 32-35

28. janvāra svētdienā turpinām otrajā Vārda liturģijas lasījumā iepazīties ar Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem 7. nodaļu, kas gadsimtu garumā ietekmē kristīgo doma par laulībām un celibātu. Šai nodaļai vijas cauri spēcīga eshatoloģiskā doma un tās ietekme uz laulības dzīvi, bet šīs svētdienas lasījumā šī doma nedaudz atkāpjas un pievēršas tam, lai kristieši būtu pēc iespējas brīvāki no pasaules rūpēm, lai uzticīgi rūpētos par Kunga lietām. Pāvils vēlējās atrast līdzsvaru starp vīriešiem un sievietēm, un uzsvera, ka laulība ir par “izpatikšanu” otrajai pusītei un raksturo to kā pasaules rūpes. Pāvils uzsvēra domu, ka izpatikšana Kungam ir kaut kas daudz vairāk nekā izpatikšana laulātajam draugam. Apustulis redzēja pamazām vēsturi ejam uz beigām un tas viņam liedza uzlūkot laulību īsteni sakramentālā veidā, un laulībā vairāk redzēja laicīgu institūtu. Jāņem vērā, ka šāds Pāvila domas gājiens nebija saistīts ar kādu nezināšanu, bet praktisks un tāpēc fragments noslēdzas ar vārdiem: “To es saku jūsu pašu labumam; ne lai jūs saistītu, bet lai jūsu dzīve būtu piedienīga un jūs neatslābstoši turēties pie Kunga” (1 Kor 7,35). 35. pants sniedz vissvarīgāko pavedienu visā nodaļā, lai noteiktu, kad laulība ir vai nav piemērota.

Pāvila apgalvojumi par laulību ir jāuzlūko plašākā kontekstā, jo pavirši skatoties viņa laulības teoloģija var likties visai ierobežota. Viņa skatījums uz laulāto savstarpējām attiecībām pat nelīdzinās visapgaismotākajiem grieķu-romiešu skatījumiem uz šo tēmu.* Pāvils vēlējās, lai ticīgie būtu bez rūpēm (1 Kor 7,32) jeb visām konkurējošām ikdienas raizēm, kas grib apsteigt Kunga lietas. Tāpat kā ciniķi, Pāvils, domāja par lielo laulībā nepieciešamās uzmanības daudzumu un uzskatīja to par “pasaules lietām”, kas novērš uzmanību no “Kunga lietām”. Viņam laulība un ģimenes dzīve nav daļa no ticīga cilvēka kalpošanas Kungam, bet gan konkurējošas intereses, kas neļauj netraucētu uzticību Kungam. Mūsdienu kristiešiem nav tādas pastarā dienas gaidas un mēs neskatamies tik saasināti un tramīgi uz laulības dzīvi un tuvo pastarā dienu, bet drīzāk padziļinām tās nozīmi pestīšanas plānā un iespēju sastapt Kungu īpašā veidā arī šajā sakramentā. Konsekrētā celibāta harizma, kas pirmkirstiešiem deva liecību par tuvo Kunga dienu mūsdienās ir mazāk lasāma zīme, bet ilgas pēc Kunga otrreizējās atnākšanas joprojām ir aktuālas un celibāta zīme ir svarīga. Katrā paaudzē Kunga gaidīšanu ir jāformulē jaunā veidā katrā aicinājumā.

Pāvila vārdi par sievietes rūpēm būt svētai miesā un garā (1 Kor 7, 34) var norādīt uz konkrētām korintiešu sievietēm, kuras darbojās kā pravieši (1 Kor 11,2-16). Viņš bija piesardzīgs, lai pārāk stingri nenostātos to pusē, kas aizliedz laulības, taču ir skaidrs, ka viņš uzskatīja, ka labāk ir izpatikt Kungam un kalpo neprecētam. Pat ja Kristus neatgriežas uzreiz, laulātā un bērnu rūpju risināšana atņem laiku no kalpošanas citu vajadzībām draudzē un misijā. 32.–35. pants piedāvā būtiskus norādījumus cilvēkiem jebkurā laikā un kultūrā, kas cenšas izlemt, precēties vai ne. Tā vietā, lai pieņemtu neskaitāmus citus kritērijus, ko iesaka sabiedrība, kristiešiem vajadzētu sev pajautāt, kurā stāvoklī – neprecējies vai precējies – viņi var vislabāk kalpot Kungam. Apustulis uzstāja, ka viņam interesē korintiešu dzīves un viņš meklēja to, kas ir viņu pašu labā. Pāvils rakstīja, ka negrib viņus “saistīt” (1 Kor 7, 35) un šis vārds norāda uz medību tēlu, tā it kā mest mezglu zvēram, jo viņš nevēlējās ticīgos notvert un ierobežot. Viņš vēlējās to, kas nodrošina labu kārtību, cienību un piedienību (gr. euschēmon), kas nodrošina pastāvību, uzticību (gr. euparedron) Kungam.

Kalna sprediķī Jēzus brīdināja savus sekotājus neļaut rūpēm par šīs dzīves materiālajiem aspektiem novērst tos no uzticības Dievam (Mt 6,25-34). Nabadzīgā atraitne (Mk 12,44) atdeva visu savu materiālo uzturu upurī Dievam. Varam pieņemt domu, ka precētam vīrietim vai sievietei, kam ir jārūpējas par savas ģimenes labklājību, būtu mazāka iespēja to darīt. Šī situācija ilustrē Pāvila domu, ka neprecētā dzīve arī savos pienākumos vienkāršāka un ļauj potenciāli vairāk veltīt laiku, līdzekļus un sevi Kungam, nekā tas būtu iespējams precētai personai, kas apzinīgi pilda laulības un ģimenes pienākumus, kas saistīti ar šo stāvokli. Pāvils saka, ka jaunavība ļauj cilvēkam būt svētam gan miesā, gan garā, tomēr viņš nesaka, ka laulātie pāri nevar būt svēti. Var likties, ka Pāvils ticīgos dala divās grupās, tomēr tas, ko viņš grib parādīt ir cilvēka gara stāvoklis un ikdienas dzīves raizes, kas var pārņemt sirdis tik spēcīgi, ka Kunga lietas atkāpjas otrajā plānā. Ticības dzīve katrā aicinājumā un dzīves situācijā jāveido tā, lai tā, pirmkārt, būtu atvērta uz Kunga gribu un viņa vadību, un tāpēc mūsdienās Baznīca vēlas, lai “pāri attīsta savu laulības identitāti, misijas apziņu, kas izriet no sakramenta… un pārus ir jāaicina piedalīties parastajā ģimenes kalpošanā savā draudzē vai baznīcas kopienā… Piemēram, jaunlaulātie var pakāpeniski tikt uzaicināti piedalīties jaunu saderinātu pāru grupu katehumenālajā sagatavošanā laulībām, kā arī kopienas dzīvē un jaunatnes kalpošanā, uzņemoties īpašas lomas kopienas organizācijā.” (nr. 84)*

* Brendan Byrne, Paul and the Christian Woman, Minnesota: Liturgical Press 1988, 25.lpp.

** Catechumenal Pathways for Married Life: Pastoral Guidelines for Local Churches by Dicastery for the Laity Family and Life, 2022 - 82.lpp. 

https://www.laityfamilylife.va/content/dam/laityfamilylife/amoris-laetitia/OrientamentiCatecumenatomatrimoniale/Catechumenal%20Pathways_ENG.pdf   

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 7, 29-31, svētdiena III, B

1 Kor 7, 29-31

Pāvila vēstuli Korintiešiem ziņnesis nogādā draudzē
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas

21. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo vēstuli Korintiešiem un iepazīstamies ar fragmentu no 7. nodaļas, kas aplūko laulības jautājumu. Apustuļa Pāvila vēstules nav teoloģiski traktāti, bet tapa saistībā ar konkrētu draudžu dzīves situācijām. Pēc tam, kad apustulis bija dibinājis draudzes un to ticības dzīve bija stabilizējusies, viņš devās uz citu pilsētu, lai tur izveidotu jaunu kristiešu kopienu. Ja kādā no šīm draudzēm radās kāda grūtība, tad tā izsūtīja sūtņus vai vēstules, uz kurām Pāvils atbildēja un tādā veidā tapa viņa vēstules. Korintas draudzi veidoja pagāni un arī atgriezušies jūdi, un kā pirmkristieši daudzās draudzēs, gaidīja ātru Kunga atgriešanos. Šī pārliecība bija tik spēcīga, ka radās jautājums, vai vispār ir jēga strādāt? Tomēr gāja gadi, bet parūzija neiestājās. Šajā draudzē lielākā problēma bija sašķeltība, kas liecina, ka tā vēl nebija pietiekami nobriedusi un nedomāja vēl kā jaunais cilvēks, bet vecais. Protams, ka problēma bija arī tā, ka ne viss nams un ģimene pieņēma kristības, un radās jautājums kāda jēga dzīvot jauktās laulībās, kur viena no pusēm ir pagāns. Pāvils nebija revolucionārs un negribēja mainīt pasaules kārtību, un prata katrā sabiedrības stāvoklī iespēju svētdarīties.

Jaunā Derība izvirza lielas brīvības prasības pret Dieva mīlestības praktizēšanu laulībā, lai savā savstarpējā mīlestībā būtu arī kā nesalaulāti, tā it kā viņus nesaistītu nekāda cilvēciskā mīlestība (1 Kor 7, 29). Baznīcai ir nepieciešama jaunavības stāja, lai liecinātu, ka Tās būtība ir sekošana Kristum un vienotība ar Viņu. Laulībai arī ir nepieciešams jaunavības aspekts, lai būtu aktuāla arī pēdējo laiku perspektīva. Visa kristīgā dzīve virzās pie pēdējās stundas jeb “kairos” un tāpēc Pāvils droši varēja rakstīt, ka “laiks sarūk.. pasaules veidols zūd” (1 Kor 7, 29.31). “Kairos” arī no laulātajiem prasa nopietnu attieksmi, lai viņi dzīvotu tā “kā bez sievām” (1 Kor 7,29). Kāpēc Pāvils saka, ka celibāts valstībai ir pat labāks nekā laulība? Jo tas ir balstīts uz mūžīgo, nevis īslaicīgo. Pāvils apraksta savu dzīvesveidu, kuru raksturo radikāla šķīstība, paklausība un nabadzība. Tā kā viņa vārdi ir personiski, tie ir vēl pārliecinošāki.

Viņš brīdināja tos, kuri uzskatīja, ka laulības dzīve nesīs tikai laimi un prieku, jo tā grūta mīlestība. Līdzās savienības priekam pāri piedzīvo neapmierinātību, vilšanos un bēdas. Pāvils neatkāpās no Jēzus mācības, bet pasniedza to nedaudz savādāk. Jēzus neizcēla celibātu, norādot uz laulības dzīves grūtībām, bet uzsvēra brīvprātīgā celibāta grūtības. Savukārt Pāvils koncentrējās uz Debesu valstības vērtību, pretstatīdams to zemes lietu zūdošajai un pārejošajai dabai. Pāvils šķiet pārāk negatīvi attiecās uz precēta cilvēka spēju kalpot Dievam, iespējams, tas ir saistīts ar viņa klausītāju izpratni par laulību. Pagānu izcelsmes korintiešiem trūka ebreju tradīcijas, kas veidoja pamatu Jēzus mācībai par laulību un celibātu. Lai gan Kristus veica dažus labojumus ebreju izpratnē par laulību — iebilda pret šķiršanos un daudzsievību — viņš būtībā to apstiprināja. Korintieši laulību uzskatīja nevis par Dieva iedibinājumu, bet gan par laicīgu iestādi — veidu kā “lietot šīs pasaules mantas” (1 Kor 7,31). Laulības viņiem bija veids kā iekārtoties pasaulē un sabiedrībā, un Pāvils vēlējās mainīt šo uzpratni uz kaut ko daudz svarīgāku un šo pasaulīgo uzskatu par laulību pretstatīja Dieva valstības vērtībām.

Korintas draudzē bija arī askēti, kas atmeta seksualitāti un aicināja laulātos atturēties no dzimumdzīves. Pāvils atmeta šos uzskatus, bet paņēma dažus vērtīgus motīvus. Jāuzsver, ka kristietībā laulību vairs nevar skatīties bez celibāta un Debesu valstības aspekta. Laulība ir šīs pasaules institūcija un nevar kļūt par gala mērķi un tāpēc ir atvērta īstenība, un Kunga gaidīšanai arī šajā dzīves veidā ir jābūt spēcīgai. Pāvils pieredzēja kristīgo ticību apokaliptiskā kontekstā, kas ir svešs mūsdienu kristiešiem, jo mums attiecības ar Jēzu Kristu nozīmē pestīšanu un samierināšanos ar Dievu. Pāvilam Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās bija apokaliptisks notikums un beigu sākums, un pasaule kādu mēs zinām izzudīs un tiks aizstāta ar jaunu un atjaunotu radību. Ticīgie dzīvo jaunajā laikmetā un pārstāv šo jauno, atjaunoto, izglābto radību, un tāpēc viņiem ir pienākums izturēties kā eshatoloģiski Kristticīgie. Tā kā ticīgie atrodas īpašā stāvoklī, viņiem ir pienākums izturēties noteiktā veidā. 7. vēstules nodaļā Pāvils mēģināja noteikt šādu uzvedību attiecībā uz laulību un izsaka to ar vārdiem “it kā nē”. Pāvilam tas, ka laiks ir īss ir svarīgs fakts un viņš šeit negrib tik ļoti izcelts pasaules beigas, bet mūsu šodienas raksturu un vērtību orientierus. Dievs mums dod laiku, kas ir maksimāli auglīgi jāizmanto un tāpēc šajā pasaulē nevar iekārtoties ērti un izdevīgi. Katrs Baznīcas loceklis ir aicināts iesaistīties tās misijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena II, B

Jānis Kristītājs norāda uz Kristu kā Dieva Jēru (Jņ 1,35-37)

Nīderlande, 1500-1510.g. Panelis nāk no altārgleznas,

kas gleznota sv. Jāņa baznīcai Goudā netālu no Roterdamas.

https://philamuseum.org/collection/object/102113

1. lasījums no Pirmās Samuela grāmatas (1 Sam 3,3b-10.19)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 6,13c-15a. 17-20)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 1, 35-42)

1 Kor 6,13c-15a. 17-20, svētdiena II, B

1 Kor 6,13c-15a. 17-20

1 vēstules Korintiešim sākums, Pāvils korintiešiem pasniedz
savu vēstuli, manuskripts no Boloņas Itālijā, 1265.g.

14. janvāra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļas, kur Pāvils raksta par svarīgu un nemainīgu cilvēka miesas vērtību ievērošanu, kas bija apdraudēta Korintas draudzē tāpēc, ka sabiedrībā bija cita izpratne par miesu un dzimumu nekā piedāvāja kristīgā ticība, un kulturas spiediens spēcīgi iedarbojas uz ticīgajiem. Šajā svētdienā lasām tikai daļu no Pāvila pārdomām par šo tēmu (1 Kor 6, 13-7,40). Viņam savā sludināšanā bija jāpievēršas seksualitātes jautājumam, lai atbildētu uz antīkās pasaules brīvību un arī tendencēm, kuras pārāk ierobežoja šo dzīves sfēru. Pagāniskā kultura lielpilsētās bija īpaši izvirtusi. Morāli tika nosodīta laulības neuzticība, jo tā pārkāpa vienas no laulāto puses tiesībām, bet izvirtība, prostitūcija un dažādas seksuālās baudas bija pieļaujamas, taču vajadzēja ievērot mēranību un līdzsvaru.

Pāvils aizstāvēja kristīgo seksualitātes izpratni pret helēniskās kultūras tendencēm un īpašu uzmanību viņš pievērsa duālismam, kas ieviesa sadalījumu starp garu un matēriju. Tas izsauca necieņu pret miesu un visām tās darbības sfērām, un kā sekas tam patiesa cilvēka būtība ir gars un jāizvairās no visa, kam ir saistība ar miesu. Duālisms varēja veicināt gan rigorismu un negatīvu attieksmi pret seksualitāti un laulību vai pretēja tendence, jo ja cilvēka būtība ir gars, tad seksuālā brīvība ir pieļaujama, jo miesa ir kaut kas papildus vai ārējs. Tāpēc Pāvils pieminēja Korinā zināmos vārdus, ka “Ikviens cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas” (1 Kor 16,18). Šīs svētdienas fragmentā lasām par noslieci uz visatļautību. Seksualitāte aptver visu personu, dvēseli un garu, un izsaka saiti, kas aptver visu personu un tās virzību. Pāvils uzsvēra cilvēka vienotību, kuru veido dvesele un miesa, un tam visam ir vieta pestīšanas plānā un augšāmcelšanās noslēpumā.

Mūsu patiesais “es” ir Dievā, jo “nepiederat paši sev… esam atpirkti par dārgu maksu” (1 Kor 6, 19-20). Tā ir pārsteidzoša vēsts, jo var jautāt vai cilvēks nav brīvs un kā prece iegūstams? Pāvils lietojot vārdu “atpirkt” (gr. agorazein) un šis grieķu darbības vārds attiecas uz pirkšanu tirgū, publiskā laukumā (agora). Kā saprast šo apzīmējumu? Pirmā doma, kas ienāk prātā saistās ar vergu atbrīvošanu, kurus bieži pārdeva tirgū. Labdaris izpērk vergu no īpašnieka, lai piešķirtu viņam brīvību un šis tēls spēcīgi ir iesakņots Vecajā Derībā, kad Izraels tika atbrīvots no Ēģiptes nebrīves. Tomēr jāuzsver, ka cilvēks savu piepildījumu var atrast tad, kad nododas kādai lietai vai cilvēkam un uzskata to par vērtību, mīlestības un iesaistīšanās vērtu. Ja skatās hierarhiski, tad Dievs ir pirmajā vietā, bet laulība ir uzskatāms piemērs, kam var veltīties pilnībā. Pāvilam cilvēka ķermenis nav autonoms un pašpietiekams, jo tas nepieder cilvēkam un viņš par ķermeni domā savstarpējības kategorijās, vai nu kāda ķermenis pieder grēkam (Rom 6,6) vai Jēzum Kristum (Rom 7,4) un abos gadījumos cilvēkam nepieder viņa ķermenis.

Seksualitāte nav izklaide, bet derība, kas nemeklē sevi, bet divu cilvēku dialoga turpinājums, kas nav nejauša tikšanās, bet nesaraujama apņemšanās. Cieņu pret savu miesu motivē divi apsvērumi: Kunga augšāmcelšanās miesā un augšāmcelšanās cerība, jo ja mūsu miesa kā Kristus miesa piecelsies no mirušajiem, tad Dievam nav vienaldzīgi mūsu miesas darbi. Svētajos Rakstos ir atrodamas nešaubīgas liecības par to, ka nešķīstības grēki ir smagi grēki (1 Kor 6,9; Ef 5,5; Gal 5,19; Kol 3,5). Nešķīstība kā miesas darbs tiešā veidā pretojas garam (Gal 5,17), jaunajai cilvēka dabai, kas Kristū nomira un augšāmcēlās (Kol 3,1). Nešķīstība ir Kristus tiesību pār mūsu ķermeni uzurpēšana sev, kas ir Viņa īpašums un pārkāpums pret Kristus Miesu, pie kuras caur kristībām piederam (1 Kor 6,15), un Svētā Gara svētnīcas apgānīšana un atteikšanās no pienācīgas dievbijības, jo Dievs ir jāpielūdz mūsu miesā (1 Kor 6, 19; Rom 6,19). Miesa ir cieņpilna vieta Dieva pielūgsmei un liturģiskajos pienākumos un tie nav tikai žesti, bet visa mūsu attieksme un stāja pret mūsu miesu, lai tā izteiktu un apliecinātu godu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap