2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis

16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena X, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 3, 9-15)

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 4, 13 - 5, 1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 3, 20-35)

Svētais Gars, manuskripts no Austrijas 1200-1300.g. Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/007921

2 Kor 4, 13 - 5, 1, Svētdiena X, B

2 Kor 4, 13 - 5, 1

2 Vēstule Korintiešiem 4,13-5,4, lapas pirmā puse, senākais
saglabātais kodeks (P46) ar visām Pāvila vēstulēm, kas
rakstītas uz papirusa Ēģiptē, 3.gs.

2 Corinthians 4.13-5.4; 5.5-13 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/1100/527

9. jūnija svētdienā kā otrais vārda liturģijas lasījums ir no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem un fragments ir ņemts no vēstules sadaļas, kurā apustulis uzskaita savas ciešanas un pārbaudījumus (2 Kor 4,7 - 7,4), kurus uztver kā līdzekli iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai. Atminoties visu, ko pieredzēja misiju ceļojumu laikā un ko redzēja pie citiem misionāriem, viņš rakstīja: “pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā” (2 Kor 4,11). Šāda Pāvila pieeja dāvā cerību, pasargā no šaubām un norāda uz mūžīgās dzīves perspektīvu (2 Kor 4,13 - 5,10), kurā pēc savas nāves kristieši vienojas ar Jēzu Kristu. Tomēr kristieši negaida šajā pasaulē, lai tā ar mūsu miesām, kas ir tās daļa, pazustu un ietu nebūtībā, bet lai pasaule un miesa kopā tiktu pārveidoti caur augšāmcelšanos, kas būs pilnīga un mūžīga, ietērpoties paša Dieva godībā. Šī gatavošanās notiek jau mūsos cīnoties ar grēku par dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas nozīmē, ka “uzvaram pasauli” (1 Jņ 5,4).

Ījaba grāmatā lasām vārdus, kas labi izsaka cilvēka dzīves trauslumu, ka esam: “kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti? … Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā” (Īj 4, 19.21). Tā ir visu cilvēku pieredze, ka mūsu miesas vājums liecina kā sagrūst “uz zemes celtā telts” (2 Kor 5,1). Telts tēls ir ņemts no nomadu dzīves veida, kas Bībeles pasaulei ir ļoti pazīstams un atsaucas uz ganu dzīves gājumu. Jūdas ķēniņš Hizikija 8. gadsmitā pirms Kristus raksturoja savu slimību: “Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu” (Is 38,12). Apustulis Pāvils arī izmantoja šos tēlus, lai aprakstītu savu nāvi, bet cilvēka trauslajā miesā redzēja jau mūžības pieskaņu un godpilno atjaunošanos.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās bibliskajā izpratnē tiek iztikeikta vārdos, lai uzsvērtu Dievu kā radītāju un dzīvības dēvēju “kas uzmodinājis Kungu Jēzu” (2 Kor 4,14, skat. Rom 8,11; Gal 1,1; Ef 1,20; Kol 2,12) un šie vārdi ir Dieva godpilns vārds - “kas uzmodinājis Kungu Jēzu”. Kamēr cilvēks savā miesā vēl nav augšāmcēlies, tikmēr līdzdalība augšāmcelšanā ir iespējama vienīgi pateicoties ikdienas “ārējā cilvēka iznīkšanai mūsos” (2 Kor 4,16). Nepieciešamās prasmes tiek apgūtas tikai tad, kad katru dienu pateicoties žēlastībai no jauna pielāgojamies augšāmcelšanās īstenībai. Pasaules cilvēki visdrīzāk neatpazīst augšāmcelto Kungu un dzīvo dzīvi labākajā gadījumāsarunās ar Viņu, nepieņemot Viņa personu. Cilvēkam nav dotas dabiskā veidā ieraudzīt augšāmcelto Kungu, bet dāvāts, lai ieraudzītu grēku, nāvi, kapu un gaismu savā dzīvē, lai tas paliktu kā nospiedums uz sirds jaunai dzīvei un piederībai. Opozīcija, kas pastāv starp ārējo un iekšējo cilvēku, un ietērpšanās jaunajā cilvēkā īpaši tiek apcerēta Otrajā vēstulē korintiešiem, kur ārējais cilvēks iznīkst, bet iekšējais atjaunojas no dienas dienā. Līdzīgi vēstulē efeziešiem tiek uzsvērts, ka iekšējam cilvēkam jāstiprinās Garā tā, lai Kristus mājotu mūsu sirdīs. Kristietim, kuram Kristus ir paties Kungs, Viņš sasniedz personas dziļumus un būtību, kas caurauž visas viņa pārdomas un sajūtas.

“Iekšējais cilvēks” Pāvilam nav stabila un izturīga personas iekšiene, bet drīzāk neredzama eshatoloģiska identitāte (2 Kor 4,16) un līdzīgi ir vēstulē romiešiem, 7. nodaļā, iekšējā persona nav saistīta ar sajūtām vai garīgo dzīvi, bet gribu. Ārējais cilvēks ir tāds, kura eksistence sasaistīta ar šo pasauli, bet šajā Rakstu vietā ir kas vairāk nekā tīrs pretnostatījums starp iekšējo un ārējo, un netiek parādīts kontrasts starp abiem, jo iekšējais nav opozīcijā ārējam. Iekšējais cilvēks ir jauns, eshatoloģiskās eksistences pilns, kam ir nākotne un kuram vēl ir jāaug. Pāvils savieno šo personu ar vēl neredzamo, kas manifistēsies nākotnē un tomēr jau pastāv. Pāvilam šeit nav tik ļoti svarīga atsevišku individuālu cilvēku iekšiene, bet raksta vairāk par iekšējo dimensiju un iekšējais viņam ir nākotne, kas gatavojas zem redzamās virsmas. Ārējais cilvēks dzīvo emociju piesātinātu dzīvi, bet uzsverot iekšējo cilvēku Pāvils grib, lai ticīgie mazāk vērības pievērstu citu viedokļiem un akceptācijai, bet tas, kas ir būtiski, ir ticīgo eshatoloģiskā cerība.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena IX, B

Svētdienu gaidot:


1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 5, 12-15)

Marka Evaņģēlijs (Mk 2,23 - 3,6)










Attēlā: Jēzus dziedina cilvēku ar paralizētu roku, manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

At 5, 12-15, Svētdiena IX, B

At 5, 12-15

Dievs Mozum dāvā Desmit Baušļus, 

manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.

2. jūnija svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Atkārtotā likuma grāmatas, kurā tiek uzsvērta sabata dienas nozīmība. Tā ir nedēļas pēdējā diena, kuru iedibināja Dievs un lika Izvēlētai tautai to turēt par svētu, jo tā ir Kunga diena. Tajā dienā nav tikai jāatturas no darba, bet jāvelta laiks un domas Dievam, kurš ir visas dzīves un visu darbu Kungs. Ja sabats būtu tikai diena bez darba, tad tā būtu tāda kā mirusi vai zudusi diena, jo ja darbadienā cilvēks strādā savas iztikas nodrošināšanai, tad sabata diena ir dzīva, kad tajā valda Kungs, kas dod patieso dzīvību. Sabats nozīmē to, ka Dievs ir spēcīgāks par savu paša spēku ar kuru radīja pasauli un prata atturēties no darba. Līdzīgi cilvēks ir cilvēks tad, kad strādā un nestrādā, un ticīgs cilvēks ir tas, kas prot atpūsties, ar drosmi atrast laiku neko nedarīt un veidot sevī pašaizliedzības stāju, atvērtību uz apceri, apstāties klusumā un bezdarbībā, nedomāt tikai par savu efektivitāti, lai domātu, iepazītu sevi un atvērtos uz sarunu ar Dievu. Atkārtotās likuma grāmatas baušļu sarakstā pirmajā vietā ir nedalīta goda izrādīšana Dievam (At 5, 7-10) un starp pirmajiem diviem baušļiem un pārējiem, kas attiecas uz rīcību, ir trešais bauslis (At 5, 12-15): sabata atpūta ir redzams ticības apliecinājuma veids Dievam. Svarīgi, ka Bībelē, tas neattiecās tikai uz ģimenes galvu vai saimnieku, bet visiem ģimenes locekļiem, pat lopiem. Trešais bauslis Desmit baušļu sarakstā ir kā savienojošais posms, kas atgādina par visu klausītāju pestīšanu, jo atpūšas ne tikai kungi, bet arī kalpi jeb visi un tādā veidā vienmēr ir jāpārvar paverdzinoša stāja un mentalitāte, kas bija Ēģiptē.

Dievs ir radījis laiku un sadalījis divās daļās: sešas darba dienas un viena diena bez darba. Cilvēks var dzīvot laika ritējumā kurā ir noteikts ritms un notikumu izšķīrums. Ikdienas ir diena un nakts: “Uzlec saule [...] cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram” (Ps 104, 22-23), bet sabats ir “Kungam, tavam Dievam” (At 5,13). Sabats ir cits laiks, atšķirīgs un tātad svēts. Sabata ievērošana nozīmē ticības apliecināšanu, Credo, ka ne cilvēks ar saviem sasniegumiem virza pasauli, bet Dievs. Sabata baušļa skaidrotājiem gadsimtu laikā par galveno aspektu kļuva negatīvais - nedarīšana un tā rezultātā tiek mazvērtēts tas, kas sākotnēji bija pozitīvais aspekts: Dievs šo dienu izveidoja svētu, lai atgādinātu par Viņa darbiem glābjot no Ēģiptes verdzības. Atpūtai no ārējiem darbiem bija jākalpo tieši šai piemiņai. Jēzum bija svarīgāks pozitīvais aspekts: darīt labu, dziedināt. “Šajā divvienībā ticīgajam tiek dots Svētais Gars. Ar Svēto Garu mēs vairs neizšķiram starp to, ko Dievs dara savā Garā mūsus un ko mēs daram Viņa Garā Viņam. Izsakoties Evaņģēliski tas nozīmē to, ka vienlaicīgi mums ir sabats un nedēļas dienas, neatkarīgi no tā, vai dominē aktīva kontemplācija vai darbība kontemplācijas garā. Vai izsakoties vēl savādāk, neatkarīgi no tā, vai runa ir vairāk par mūsu rīcību Gara vadībā vai drīzāk par Gara darbību, ko mēs pieļaujam, sabata un darba diena saskan”.*

Atkārtotā likuma grāmatā sabats nav saistīts ar pasaules radīšanu, bet ar Izraela tautas atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un tiek uzsvērts šīs dienas atbrīvojošais raksturs. Mozus nedaudz atšķirīgāk skaidro trešo bausli no tā kā to var lasīt Izceļošanas grāmatā (Izc 20,8-11) Sabata diena nav tikai jāciena un jāatturas no darba, bet jāsvin, jo brīvības iegūšanu vienmēr ir jāatzīmē. Izceļošanas un Atkārtotā likuma grāmatā var ievērot Dieva rūpes par sabiedrības taisnīgumu pret vergiem, kuriem garantēja iespēju atpūsties. Abās grāmatās teoloģiskais pamatojums nedaudz atšķiras, bet nav arī viens otram pretējs. Izceļošanas grāmatā tiek uzsvērta Dieva atpūta pēc radīšanas darba pasaules sākumā, bet šīs svētdienas lasījumā pamatojums pārvirzās uz noteiktu vēsturisku brīdi, kad Dieva tauta izgāja no Ēģiptes spaidiem un pārmērīga verga darba. Atkārtotā likuma grāmatā sabata atpūta tik daudz neatdarina Dievu Radītāju visuma sākumos, bet izsaka Dieva tautas atmiņu par saņemto brīvību. Tādā veidā viņi pateicās Dievam Pestītājam par vēsturisko atbrīvošanas darbu no faraona nebrīves ar dažādu Dieva spēka zīmju palīdzību, kas izpaudās dažādās sodībās un izceļošanā jeb pashas naktī. Pilna atpūta un brīvība būs paradīzē, kas tiek saukta arī par mūžīgo mieru un tāpēc Likumā sabats ir pirmtēls debesīm.

* Hans Urs von Balthasar, You Have Words of Eternal Life: Scripture Meditations, San Francisco: Ignatius Press 1991, 167.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 4, 32-34. 39-40)

2. lasījums no Pāvila vēstules Romiešiem (Rom 8, 14-17)

Mateja Evaņģēlijs (Mt 28, 16-20)

Rom 8, 14-17, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Rom 8, 14-17

Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze
1443-1445
The Trinity from the Coëtivy Hours - Chester Beatty Library, Ireland -
CC BY https://www.europeana.eu/item/1100/2464 

26. maija svētdienā Baznīcā svinam Svētās Trīsvienības svētkus un Dieva vārda liturģijas lasījumi iedrošina mūs, lai ticības gaismā apcerētu kādos veidos Dievs ir atklājies un kļūst klātesošs pestīšanas vēsturē un mūsu ikdienas dzīvē. Pirmajā lasījumā no Atkārtotā likuma grāmatas dzirdam Mozus runu Izraela tautai, kura izgāja no Ēģiptes un ir gandrīz jau uz Apsolītās zemes sliegšņa. Mozus aicināja tautiešus apzināties labvēlīgo Dieva klātbūtni. Evaņģēlijā Jēzus aicina mūs ne tikai palikt komūnijā ar Dievu, bet arī dot liecību par šo pieredzi. Šajā svētdienā pārdomāsim otro lasījumu, kurā Pāvils mudina mūs atvērt sirdis uz Svēto Garu, jo ja mūsu attiecības tiek Gara mīlestības pārveidotas, tad tās kļūst par dēla attiecībām ar Tēvu un brālīgas ar Kristu. Piedzimšana no ūdens un Gara padara cilvēku par Dieva bērnu un apustulis Pāvils ir Dieva bērna cieņas lielākais teologs un no šīs domas iznesa secinājumus kristīgajam dzīves veidam. Lai Dievs varētu adoptēt cilvēka bērnus, Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai vispirms atbrīvotu cilvēci no grēka un Likuma nebrīves, lai varētu tos pieņemt par bērniem. Vēstulē romiešiem Pāvils jauno mantojumu uztver eshatoloģiski un pilnīgs mantojums tiks dāvāts debesu godībā un tā būs dalība Dieva Dēla godībā.

Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.

Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.

Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**

Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.

* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētā Gara nosūtīšanas svētki

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 2, 1-11) 

104. psalms (Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Galatiešiem (Gal 5, 16-25) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 26-27; 16,12-15) 

Attēlā: Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu. Miniatūra komentē Jņ 15,26, manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija

VII lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 1, 15-17.20a.20c-26)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4, 11-16)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 17, 11b-19)








Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens. Armēņu manuskripts.

Apd 1, 15-17.20a.20c-26, VII lieldienu laika svētdiena, B

Apd 1, 15-17.20a.20c-26

Matijs tiek izvēlāts par Divpadsmito apustuli, 
manuskripts no Austrijas, 1425-1435
St. Matthias is chosen as an apostle - Institute of Material Culture
of the Middle Ages  https://www.europeana.eu/item/15501/005269

12. maija svētdienā kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas fragmentu par to kā mācekļi izvēlējās citu apustuli Jūdasa vietā. Jēzus atgriežoties pie Tēva iedibināja Divpadsmit apustuļu institūciju un pirms savas aiziešanas lika viņiem gaidīt Svātā Gara atnākšanu un norādīja viņu misijas vispārējo raksturu. Pienāca laiks viņiem uzņemties atbildību ar Pēteri priekšgalā, lai vadītu Baznīcu. Mācekļi tikās uz lūgšanu un ieguva izpratni par sevi un sāka saprast Rakstus. Par to liecina šīs svētdienas Pētera runa, kurš uzsvēra nepieciešamību papildināt apustuļu pulku, lai atjaunotu simbolisko skaitli "divpadsmit", kas pēc Jūdasa nodevības bija sarucis uz "vienpadsmit". Tuvojoties Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Raksti atgādina par visdažādākajām Gara dāvanām, kuras tiek mazākā vai lielākā mērā dāvātas visiem ticīgajiem, bet Apustuļu darbu grāmatā varam lasīt par Baznīcas kalpotāju uzdevumiem un funkcijām. Visi ticīgie atzina “divpadsmit apustuļu” autoritāti un jēdzieni “divpadsmit” un “apustuļi” evaņģēlistam Lūkasam ir identiski, jo apzīmē tos, kas visu laiku sekoja Jēzum Viņa publiskās darbības laikā sākot “no Jāņa kristības” (Apd 1, 22).

Lasījums sākas ar Pētera uzrunu mācekļiem, kurā viņš iedvesmas piepildīts un spēka pilns vēlējās sagatavoties Svētā Gara nosūtīšanai. Tas vairs nebija tas pats Pēteris, kurš iepriekš aizliedzās Kungu, bet Svētā Gara vadīts vīrs. Šī bija Pētera pirmā runa, kas pierakstīta Apustuļu darbu grāmatā, kurā tiek risināts jautājums kā izvēlēties nodevēja Jūdasa aizvietotāju. Šī runa noteikti bija emociju pilna, jo atmiņas par nodevību bija svaigas un neizdzēšamas. Jūdasa grēks bija lepnība, jo savus paša plānus uztvēra augstāk par Dieva plāniem. Pētera pieredze bija cita un viņš pārliecinājās, ka Dieva plāni nesamērojami ar savām iegribām. Jau īsi pēc Kunga augšāmcelšanās Pētera loma mācekļu starpā bija izteikta un arī kā pirmais uzņemās iniciatīvu uzrunāt pārējos mācekļus. Kā Pēteris novadīja šo atpazīšanas procesu? To viņš darīja ar autoritāti un bez liekiem priekšrakstiem, bet ticībā atcerējās pagājušos notikumus (Apd 1, 16-17), Dieva gribu atpazina caur Rakstu uzlūkošanu ticības gaismā (Apd 1,20), pieņēma lēmumu, kas bija kā kopīga paklausība Dieva vārdam (Apd 1, 21-22) un rīcība - mācekļa izvēle lūgšanas garā (Apd 1, 23-26).

Kāpēc tik svarīgi bija atjaunot šo “Divpadsmit”? Tas saistījās ar Baznīcas pašizpratni, jo pēc Jūdasa nodevības mācekļiem bija jāizvēlas viņa vietā jauns dalībnieks. Šo jauna mācekļa pievienošanu var izprast vienīgi kā sākotnējās Divpadsmit apustuļu funcijas pildīšanu, jo viņi bija eshatoloģiskie liecinieki Izraelim. Evaņģēlists Lūkas vēlējās arī uzsvērt, ka pastāv nepārtrauktība starp Jēzus publiskās darbības laiku un Baznīcas laiku, jo tāpat kā katrs dzīvs organisms, tā arī Dieva tautai nepieciešami pārmantojamības mehānismi. Lūkasam "Divpadmit" ir kā pastāvīgs atgādinājums tam, ko darīja un mācīja Jēzus Kristus un "Divpadmit" garantē autentiskas Jēzus vēsts saglabāšanu. Brīdis, kad cilvēkiem atkal tika dota iespēja atgriezties pateicoties Jēzus pestījošajai nāvei un bija nepieciešams, lai Divpadsmit apustuļi kļūtu atkal simbolisks skaitlis attiecībā pret divpadsmit Izraela ciltīm. Divpadsmit apustuļu institūcijas atjaunošana, kristību iespēja un mācekļu atgriešanās Jeruzalemē izveidoja Izraela tautas eshatoloģisko sapulci, ko ierosināja Jēzus un turpināja Kungam uzticīgā Baznīca. Jaunā tauta pulcējas uz atgriešanās nosacījumiem, kurus dāvā Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Mācekļu kopiena uzņēmās nest Jēzus un Evaņģēlija likteni, bet šīs kopienas identitāte bija ievainota, jo trūka viens elements, viens cilvēks, tomēr jaunais mācekļu pulks pēc šīs tikšanās varēja cerīgi uzelpot, jo paši varēja risināt savas problēmas saskaņā ar Rakstiem un veikt savas situācijas interpretāciju, ko iemiesoja Pēteris un tie, kas bija ar viņu. Pirmbaznīcas kopiena bija redzama sapulce ap Divpadsmit apustuļiem, kas sasniedza skaitli 120 (Apd 1,15), kurā katrs apzinājās labo un slikto, rūpes un prieku par citiem. Vai bija iespējams šādā skaitā ātri augošā kopienā uzturēt atbildību par ticību. Ticīgie apzinājās, ka Baznīcas pirmtēls nav vienkārša sapulce, ko vārds ekklēsia nozīmē, jo pasaulē pastāv neskaitāmi daudz sapulces. Baznīca ir iespējama vienīgi tad, kad tā lūdz un aicina Svētā Gara nākšanu, jo Tā zina, ka pati ar saviem spēkiem ir pilnīgi bezspēcīga un pati nespēj izveidot vienotību un viss var noslēgties ar sāncensību un intrigām.

Kandidātiem izvirzītie kritēriji uz apustuļa kalpojumu Jūdasa vietā bija dalība visā Kunga mācekļu vēsturiskajā ceļā un dinamikā kopā ar Jēzu (Apd 1,21-22) un nevis tikai noskatīšanās no malas vai zināšanas. Aicināšana arī nesaistījās ar žēlsirdību pret cilvēkiem, kuru vēlāk piemēros diakoniem vai laba slava sabiedrībā. Viss izvēlēšanas process iesākās ar lūgšanu un tas bija daudz svarīgāk nekā pati lozēšana, jo Dievs īsteno savus plānus un cilvēks tajos iekļaujas, un lūgšana ir svarīgāka sastāvdaļa. Mācekļi izvēlējās lozešanu, jo gribēja, lai lēmums būtu Dieva ziņā un nevis viņu pašu viedoklis vai stratēģija. Loze krita uz Matiju, jo viņš bija kopā ar Jēzus mācekļiem ne tikai dažas dienas, bet no paša sākuma līdz Debeskāpšanai. Izvirzītais nosacījums bija ļoti precīzs un tas nebija nekas individuāls, bet dalība Kunga mācekļu grupā. Matija aicināšanas mērķis bija liecināt par Kunga augšāmcelšanos. Evaņģelizācija ir prioritāte un nekas pašā Baznīcas iekšējā struktūrā nevar to aizkavēt, lai liecība par Jēzu Kristu varētu izskanēt.

br. Jānis Savickis OFMCap

VI lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4,7-10) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 9-17) 

Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens un Euharistijas iedibināšana, manuskripts no Francijas, 1175.g. a

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48, VI lieldienu laika svētdiena, B

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48

Pēteris Kornēlija namā, manuskripts no
Austrijas 1425-1435.g.

St. Peter in the house of Cornelius - Institute of Material

Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period,

Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005277

5. maija lieldienu svētdiena sagatavo ticīgos Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem un šīs svētdienas pirmais lasījums pavēsta par Pētera misionāro darbību starp pagāniem, īsi pēc tam, kas saņēma atklāsmi, ka visa barība ir šķīstīta (Apd 10,9-16; Mk 7,19) un vēl šīs vīzijas pārsteigts pieņēma pagāna Kornēlija trīs sūtņus, kuri aicināja apustuli uz Cēzariju. Pēteris ar pārliecību, ka ir Svētā Gara vadīts devās pie Kornēlija un sekoja viņam līdzi arī citi Kunga mācekļi. Romietis Kornēlijs bija simtnieks (centurions), kas kalpoja impērijai un bija pagāns, bet tomēr bijās Dieva jeb bija jūdaisma praktizētājs, kas nepievienojās šai ticībai pilnīgi. Praksē tas izpaudās monoteistiskā ticībā un atmeta ticību daudzdievībai, un centās ievērot jūdaisma morālo likumu. Kad Kornēlijs sūtīja pēc Pētera, viņš apzinājās, ka apustulim būtu jālauž dažādi priekšraksti, tomēr Kungs caur redzējumu bija sagatavojis Pēteri uz tikšanos ar pagānu. Klausoties Kornēlija stāstu (Apd 10, 30-33), Pēteris vēl dziļāk izprata savu vīziju (Apd 10, 9-16), ka ne piederība kādai tautai vai ieražu ievērošana padara cilvēku tīkamu Dievam, bet gan tas, ka Dieva “bīstas un taisnīgi dzīvo” (Apd 10, 35).

Negaidīta Svētā Gara nonākšana un Pētera runas pārtraukšana bija zīme, kas apstiprināja pestīšanas žēlastības piešķiršanu pagāniem un ceļš uz misiju pie pagāniem tika atvēts. Jēzus debeskāpšanas dienā Kungs pasludināja, ka tie, kas Viņam ticēs runās jaunās valodās. Vasarsvētku dienā apustuļi sāka sludināt Evaņģēliju dažādās valodās, kuras iepriekš neprata. Kristus pashālais noslēpums piepildas Svētā Gara dāvanā, kas tika nosūtīts Vasarsvētkos pār jūdiem un pagāniem. Šī dāvana atjaunoja iepriekšējo Gara klātbūtni pasaulē, kas sagatavoja Kristus ienākšanu pasaulē un Izreala tautā. Visā Apustuļu darbu grāmatā Kornēlija un viņa ģimenes atgriešanās ir ar īpašu lomu pestīšanas vēsturē, jo tā ir pirmā Baznīcas atvēršanās uz pagānu pasauli. Pēc pagānu iekļaušanas Baznīcas pestījošajā kopienā mainās kristiešu sastāvs un tajā vairs nebija tikai ebreji, bet arī pagāni. Svētais Gars lika Pēterim bez kavēšanās doties pie Kornēlija uz mājām, kas jūdiem bija aizliegts un tas pats Gars lika, lai pretēji Mozus Likuma priekšrakstiem, nešķirot pagānus un jūdus (Apd 11,3). Pēkšņā Gara nākšanu Pētera runas laikā apliecināja, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama pestīšanai, jo ja pestīšanai būtu nepieciešama Mozus likuma ievērošana, Svētais Gars nenāktu pār neapgraizītajiem pagāniem. Svētais Gars atvēra Baznīcas vārtus pagāniem. Kornēlija gadījums atklāj saistību starp vārdu, ticību, atgriešanos, kristību un Svētā Gara dāvanu, un to, ka iniciatīva pilnībā ir Svētā Gara ziņā, jo bija jāatver ticības durvis pagāniem, kuras līdz šim bija aizvēris pats Dievs. Svētais Gars nāca pār pagānu ģimeni pat apsteidzot pašu kristību, kas ir nepieciešama, lai cilvēkus iekļautu Banīcā.

Apustuļu darbu grāmatā Svētā Gara loma ir aktualizēt un izplatīt pestīšanu, ko dāvā Jēzus Kristus un dot liecību par Kristu, jo vienmēr pestīšana tiek piedēvēta Jēzum Kristum. Apustuļu darbu grāmatā ir parādīts kā Kristus turpināja savu pestīšanas darbu savas Baznīcas draudzēs un Gars iesaistījās spēcīgā veidā izšķirošos Dieva pestīšanas plāna īstenošanas brīžos. Ar Svētā Gara nosūtīšanu nepietika, lai ar vienu reizi ļautu apustuļiem izprast vispērēju aicinājumu uz ticību un bija nepieciešams laiks un jaunas Svētā Gara iniciatīvas. Pirmais Svētā Gara notikums bija Jeruzalemē (Apd 2; 4,25-31), tad Samarijā (Apd 8, 14-17) un tas, par kuru lasām šajā svētdienā - Cēzarejā (Apd 10,44-48; 11,15-17) un vēl turpinājās (Ef 19,1-6). Katrā no šiem notikumiem bija pieredzama Svētā Gara iejaukšanās, kas izpaudās Dieva slavēšanā ar mēlēs dāvanām un pravietošanā. Svētais kapucīns un Baznīcas mācītājs Laurencijs no Brindizī (1559 -1619) pārdomājot Kornēlija personu raksta, ka “šis virsnieks kļuva par tādu kā pagānu pirmaugli (primitiae Gentium); bet tāpat kā visi nākošie ir līdzīgi pirmajiem augļiem (primitivis fructibus), tā arī mums ir jābūt līdzīgiem simtniekiem, ja gribam būt pestīti. Šis simtnieks bija pagāns, taču Kristus viņu neatmeta, jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2,4). Tāpēc Pēteris pie simtnieka Kornēlija atgriešanās saka: “Patiesi es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņu bīstas un ir taisns savos darbos” (Apd 10, 34-35). Tāpat šis simtnieks, tāpēc, ka bijās Dieva un bija ticības un taisnības pilns, bija Kristus pieņemts” (Feria quinta post Cineres, Homilia 177, IX).

br. Jānis Savickis OFMCap

V lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 9, 26-31)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 18-24)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 1-8)

Apd 9, 26-31, V lieldienu laika svētdiena, B

Apd 9, 26-31

Jeruzalemē Barnaba ved Pāvilu pie apustuļiem. 

Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “es devos uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas” (Gal 1,18). Pāvils ieradās, lai “iepazītos ar Kēfu” (gr. historēsai Kefan) un grieķu vārdu “historēsai” var tulkot kā konsultācija, apspriešanās, iepzīties, apciemot. Lai vai kā mēs tulkotu šo vārdu, tad svarīgākais ir tas, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē, jo juta vajadzību tikties un tuvoties Jēzus mācekļiem un atzīt Pētera īpašo lomu. Vēlme satikties ar Pēteri norāda uz to, ka Pāvils bija par viņu daudz dzirdējis visdrīzāk arī pirms savas atgriešanās, kad vajāja Baznīcu un iepazina tās locekļus un uzbūvi, un svarīgi bija tas, ko viņš dzirdēja no ticīgajiem un Kristus mācekļiem. “Iepazīt” Pēteri nozīmē arī nepieciešamību iegūt viņa atbalstu un akceptāciju Pāvila evaņģelizācijas darbam.

Piektajā Lieldienu svētdienā kā pirmo lasījumu lasām Apustuļu darba grāmatas fragmentu par Pāvilu Jeruzalemē, kas piedāvā evaņģēlista Lūkasa skatījumu uz šo notikumu, kuru Pāvils pieminēja vienā teikumā (Gal 1,18). “Ieradies Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli” (Apd 9,26). Jeruzalemes kristieši ar labu vārdu neatcerās Pāvilu, bet arī līdz viņiem varēja nonākt ziņas par viņa atgriešanos un tāpēc nav jābrīnās, ka neuzticējās viņam, jo iepriekš viņa uzdevums bija iefiltrēties un iznīcināt kristiešu kopienas. Jeruzalemē joprojām jūdi naidīgi attiecās pret Jēzus sekotājiem un viņi nemitīgi domāja veidus kā apturēt jaunās ticības izplatīšanos. Nav jābrīnās par šo neuzticēšanos, jo iespējami bija gadījumi, kad naidnieki iemanījās iefiltrēties kristiešu starpā. Baznīcai neuzticība pret neofītiem varēja kļūt par nopietnu problēmu un Jeruzālemē šī problēma bija visasākā, jo šeit viedokļu dažādība bija visizteiktākā.

Viņu attieksme līdzinājās mācekļu reakcijai uz ziņām par Kunga augšāmcelšanos (Lk 24,11.41) un tikai šeit bija nedaudz cita veida augšāmcelšanās, kurai bija jānotic. Pāvilam šādā situācija palīdzēja Barnaba, kura attieksme bija pretēja Jeruzalemes Baznīcas stājai, kur lielākā daļa juta bailes un tas neļāva Pāvilam izveidot saiti ar viņiem. Jeruzalemē Pāvils tagad bija viens, jo iepriekšējie sabiedroti jūdi bija viņa ienaidnieki, bet kristieši baidījās no viņa un vienīgi Barnaba viņu pieņēma, un kā tas kristietībā notiek, viens cilvēks var ienest lielas pārmaiņas. Barnaba bija otrais cilvēks pēc Ananija, kurš viņu pieņēma kristiešu pulkā un pēc tam viss notika pateicoties Barnabam, jo viņu saprata, iedrošināja un ievadīja apustuliskajā kalpojumā.

Raksti neko nepiemin kāpēc Barnaba bija tik labvēlīgi noskaņots pret Pāvilu. Barnaba pēc dabas bija iejūtīgs, jo savu zemi pārdeva un iegūtos līdzekļus ziedoja trūcīgajiem un arī viņa vārds “Bar-nabba” nozīmē iepriecinājuma/mierinājuma/padoma dēls. Aramiešu vārds “bar” nozīmē “dēls” un “nabba” nozīmē “pravietis”. Pravieša uzdevums bija dot padomu, mierinājumu un pamudinājumu, un tā kā Pāvils bija nonācija grūtā dzīves situācija, Barnaba sniedza viņam atbalstu, izrādot uzticību un laipnību. Abi Kunga mācekļi bija diasporas jūdi un abiem bija līdzīgs iekšējās pārveides ceļš. Barnaba stādīja apustuļiem priekšā Pāvilu un uzsvēra trīs lietas, ka Pāvils ceļā uz Jeruzalemi redzēja Jēzu, ar viņu runāja un drosmīgi sludināja. Ja redzēšana un runāšana bija vairāk Pāvila iekšējā pieredze un atklāsme - Kristus parādīšanās (kristofānija), tad sludināšana bija ārējā zīme tam, kas bija noticis ar Pāvila sirdi un ieteica apustuļiem atzīt, ka iepriekšējais sludinātājs ir kļuvis par jaunu cilvēku un ir vērts viņu pievienot Kunga mācekļu pulkam.

Pāvils Jeruzalemē runāja un debatēja ar hellēnistiem, un viņi reaģēja uz Pāvilu tāpat kā Damaskā: mēģinot viņu nogalināt, taču, tāpat kā Damaskā, šī sazvērestība pret apustuli kļuva zināma. Tāpēc kristieši viņu aizveda uz Cēzareju un tajā ostas pilsētā uzsēdināja uz kuģa uz dzimto pilsētu Tarsu. Pēc tam, kad Pāvils tika drošībā nosūtīts uz savu dzimto pilsētu, evaņģēlists Lūkass lasījuma noslēgumā ievieto plašāku kopsavilkumu par Baznīcas dzīvi. Baznīca bija atbrīvota no helēnistisko ebreju naidīguma, ko izraisīja Pāvila sludināšana. Visos trijos Palestīnas reģionos — Jūdejā, Galilejā un Samarijā — Baznīca pieredzēja miera laiku.

Evaņģēlists Lūkas šajā Rakstu vietā vēlējās parādīt Pāvila ciešo saistību ar Baznīcu un attēlo viņu kā pareizas mācības sludinātāju. Lūkas arī rakstīja par Dieva vārda panākumiem un veltīgiem ienaidnieku uzbrukumiem Pāvilā Damaskā un Jeruzalemē, jo viņš spēja uzvarēt strīdos un, kad viņi mēģina rīkoties vardarbīgi, viņš spēj izbēgt no viņu nagiem. Lūkass, kurš iepriekš Apustuļu darbu grāmatā rakstīja par Stefana nāvi, zināja, ka kristieši ne vienmēr spēj izvairās no moceklības, taču viņš zināja, ka ar Kunga palīdzību viņi spēj dot liecību, kuru nekas nevar apturēt. Lūkas ietvēra arī tādu pozitīvu aspektu, ka uzbrukumi Baznīcai ir ne tikai lemti neveiksmei, bet Viņa pieredzēja mieru un uzplaukumu (Apd 9,31), un vajāšanas ļāva Evaņģēlijai izplatīties arvien jaunās vietās. Pāvilam Jeruzalemē draudēja un viņš tika nosūtīts uz Cēzareju un Tarsu. Šajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijs pavēsta par Jēzu kā patieso vīnakoku (Jņ 15,1-8) un šis pirmais lasījums no Dieva vārda liturģijas parāda kā šie Evaņģēlija vārdi piepildījās Pāvila dzīvē, kurš kā zars tika uzpotēts vīnakokam, svātajai Baznīcai. Ja Jeruzālemes kristieši baidījās no Pāvila, Kungs nebaidītās savu vajātāju aicināt un pievienot kristiešu pulkam, un šis zars nesa ļoti bagātīgus augļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 4, 8-12)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 1-2)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 10, 11-18)




Attēlā: Labais Gans ar pazudušo avi, manuskripts "Speculum humanae salvationis" no Francijas (Bibliotheque nationale de France), 1370-1380.g.

Apd 4, 8-12, IV lieldienu laika svētdiena, B

Apd 4, 8-12

Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris 

 un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.*

Pirmbaznīcas entuziasms, drosme un ciešanas ir aprakstītas Apustuļu darbu grāmatā un lasījumi no tās tiek izmantoti Lieldienu laikā. Evaņģēlistam Lūkasam svarīgāk par faktiem bija iezīmēt noteiktu kristīgās dzīves virzienu un kā viņa rakstītā Evaņģēlija par Jēzu Kristu īstenojas ticīgo dzīvēs. Šīs svētdienas lasījums ir daļa no lielāka teksta, kurā attēlots noteikts process: Pētera arests, aizturēšana, nopratināšana, aizstāvība, nosodīšana un pēc tam brīdinājums pirms brīvlaišanas (Apd 4, 1-22). 4. nodaļas sākumā parādās pretestība pret Jēzus vēsti, tomēr tauta neklausāījās priesterus, bet pieņēma apustuļu mācību un mācekļiem bija jāskaidrojas tautas autoritāšu priekšā. Lasījumā mēs iepazīstamies ar Pētera atbildi, kuru var iedalīt divos apgalvojumos: klibais cilvēks visu priekšā ir nostājies vesels un atbildīgais par šo notikumu ir Jēzus Kristus, kuru paši cilvēki nogalināja, bet Dievs Viņu piecēla no miroņiem un tagad Viņā ir pestīšana un dzīvība.

Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.

No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.

Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu.  Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.

* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579

br. Jānis Savickis OFMCap

III lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 3, 13-15. 17-19) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 2, 1-5a) 

Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 24, 35-48) 

Attēlā: Augšāmcelšanās, 15.gs. beigas, manuskripts no Austrijas. Die Auferstehung autors Anonym (Künstler_in) - Albertina, Austria - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/15508/DG1930_63

Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.

Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts no Itālijas, 1440-1445.g.

Is 54,4a.5-14, Lieldienu vigīlija

Is 54,4a.5-14

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts Francijas, 1325g.
Résurrection du Christ. autors Chrétien Legouais. Traducteur -1325 - National
Library of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.
https://www.europeana.eu/item/9200519/ark__12148_btv1b100521650

Lieldienu Vigīlijas ceturtajā lasījumā no Isaja grāmatas ir jāievēro maigā Kunga tuvība savai tautai, jo Radītājs ir mūsu līgavainis. Pirmie trīs lasījumi Vigīlijas vārda liturģijā stāsta par trīs notikumiem, kurus var dēvēt par trīs naktīm, kurās Dieva darbība ir kā gaisma, kas spīd tumsā: radīšanas nakts, Abrahama nakts un izceļošanas no Ēģiptes nakts. Nākošie četri lasījumi ir ņemtu no praviešu grāmatām, kuri vēsta par nākošo pravieti un varētu arī skaidrot tos kā praviešu gaišo vēsts pasaules tumsā. Pirmie divi lasījumi no Isaja grāmatas un sekojošie no Baruha un Ezehiela grāmatas atsaucas uz Babilonas trimdas laiku, kad tauta pieredzēja lielu eksistenciālu krīzi dēļ savas netaisnības, Dievs tautai solīja atdzimšanu, kas īstenosies pateicoties mesijas personai, kas uzņemsies visas grēku sekas līdz pat soda pieņemšanai un nāvei. Dievs šim mesijam apliecinās savu uzticību un atgriezīs viņu dzīvē. Šī lasījuma centrālie vārdi ir “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs” (Is 54,5).

Babilonas trimdas laikā, kad likās, ka viss ir beidzies, Dievs apstiprināja savu derību caur pravieša Isaja vārdiem un apliecināja, ka pat grēks nevar atcelt vai mainīt Dieva iejūtīgo mīlestību pret savu tautu. Pravietis Isajs ar pārsteidzošu vieglumu savij dažādas ticības patiesības, kuras ierasti mēs atdalām un apskatām atsevišķi: Dievs radīja pasauli un radīja arī Izraeli. Pravietis rakstīja par radīšanu un Izraela atbrīvošanu no Ēģiptes nebrīves vienā teikumā. Radīšana un atpestīšana saplūst kopā un gadrīz var to uzlūkot kā vienu Dieva pestījošās darbības dramatisko aktu.* Iespējams, radīšanu un pestīšanu pravietis savija kopā tāpēc, ka Izraelis atradās jaunā vēsturiskā situācijā, kurā konfrontējās ar milzīgo Babilonas impēriju un atsaukšanās uz Dievu un Viņa spēku bija jāveido vēsturiski daudz plašāk nekā iepriekš, kad tauta mazākā vai lielākā mērā redzēja tikai sevi.** Tagad viņiem bija nepieciešama daudz plašāka vēsturiskā un kosmiskā pasaules aina un tāpēc pravietis spēja šajā fragmentā savīt kopā intīmu Dieva mīlestību, pasaules un tautas radīšanu un pestīšanu.

Ticība tēvu Dievam ir praviešu darbības pamatlieta. Abrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs pats izvēlējās savus kalpus, kura vārdā pravieši darbojās, sludināja un īstenoja Viņa plānus. Dievs vada vēsturi un tautas. Lai aprakstītu šādu Dievu, pravieši atsaucās uz vēsturi un izmantoja cilvēku valodu un simbolus: Kungs ir ķēniņš, gans, draugs, līgavainis, tēvs. Pravieši arī aprakstīja distanci, kas pastāv starp Dievu un cilvēkiem, un uzsvēra to, ka šo klusēšanu pārvar Dieva uzsāktais dialogs un atklāšanās cilvēkiem. Dievs vēlas ar savu tautu uzsākt mīlestības sarunu un caur savu tautu ar visām tautām. Šis mīlestības dialogs, kuram Dievs ir uzticīgs, izveidojās derības ietvaros, bet cilvēks no savas puses bieži to lauza, bija neuzticīgs, vājs un grēcīgs. Šāda Dieva izpratne praviešiem ļāva iedziļināties cilvēku dzīvē un uzsvērt tās cieņu, jo Kungs nāca pie cilvēka, lai paceltu pie sevis.

Šajā pravieša Isaja grāmatas daļā četras reizes tiek pieminēta derība un šajā lasījumā tas skaidri izskan: “Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies” (Is 54,10). Babilonas trimdas iemītnieki nebija aizmirsuši pravieša Jeremija sludināto derības atjaunošanu, kuru solīja veikt Kungs (Jer 31,31-34). Derības pazīmes ir pilnīga Kunga lojalitāte pret savu tautu, kas Rakstos bieži tiek minēta kā līgava, un Kunga mīlestība pret viņu kā līgavainim (Is 54, 7-8). Derība ir pilnīgi brīvi dota Dieva dāvana, žēlastība Izraelim, kurā visu dara Dievs un kura žēlsirdīgā mīlestība ir lielāka nekā jebkāda cilvēka neuzticība. Isajam nācās atsaukties pat uz Noasa derību (Rad 9,9-11), lai uzsvērtu gaidāmo trimdinieku atgriešanos Jeruzalemē un šo notikumu lielumu. Tas nozīmē, ka šī atgriešanās neattiecās tikai uz pašu Izraela tautu, jo Noasa derība bija ar visu cilvēci, bet abas derības attiecas uz visu cilvēci un veido tās vēsturi. Ne velti pravietis Isajs uzsvēra, ka Izraela Pestītājs ir pasaules Radītājs. Pravietis jaunos - trimdas apstākļos interpretēja radīšanas un Noasa derības notikumu (Rad 1 un 9) un apstiprināja, ka Izraela izvēlētība un Dāvida dinastija paliek tā kā pestīšanas lēmums saglabāt visu radību dienu un nakti. Dievs saglabā savu uzticību pret tautu neskatoties uz savu spriedumu, bet šī uzticība ir arī garantija tam, ka žēlsirdīgais Dievs visu atjaunos un uzturēs.

Isajs bieži atgriezās pie Jeruzalemes motīva, ko sauca arī par Sionas meitu, kas simbolizē visu tautu. 54. grāmatas nodaļā Jeruzalemes idealizācija ir tēls trūkumam un pamestībai. Pateicoties iepriekšējo praviešu tēliem, Jeruzaleme tiek attēlota ar daudzām sievišķīgām īpašībām. Neauglīga sieviete (Is 54, 1-3), kas atgādina Sāru, kura saņēma solījumu, ka Abrahama pēcnācēju skaits būs nesaskaitāms. Pamesta sieviete (Is 54, 4-8), kuras jaunība atgādina Ēģiptes gadus un atraitnes posmu - Babilons trimdu. Tomēr šī situācija nebūs ilga, jo Dieva-Līgavaiņa mīlestība ir neizmērojami liela un mūžīga. Miera derība, kuru Kungs atjaunos, pārsniegs Abrahama derību (Is 54, 9-10) un pat Noasa derību ar visu cilvēci. Jeruzalemes atjaunošana ir garantija tam, ka Kungs dāvā pestīšanu savai tautai (Is 54, 11-17) un miers, taisnība un laime būs tās iedzīvotāju mantojums. Šajā Rakstu vietā pravietotā derība no vienas puses ir pestīšanas solījums un nevis tikai kā vienreizējs notikums, bet stāvoklis, kuram jāturpinās kā jauna pasaules kārtība un arī šeit var ievērot līdzību ar Noasa derību pēc grēka plūdiem, jo lietu kārtība tiek raksturota ar vārdu “miers” (ebr. šalom): miera derība. Jauno derību apstiprinās uz neatsaukšanu un tiks izveidota jaunās dzīves kopiena un mīlestība starp Dievu un Viņa tautu.

Isaja grāmatā ļoti izteiktā veidā visam tekstam vijas cauri vārds “svētais”, kuru pielīdz serafini un Dievs tiek saukts par “Izraela svēto”. Šajā vārdā ir ietvertas divas domas: “mysterium tremendum” jeb noslēpums, kas liek nodrebēt un “mysterium fascinosum” jeb valdzinošais noslēpums.*** “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs, Pulku Kungs ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu” (Is 54,5). Vissvētais Dievs atklāj savu svētumu un tādā veidā svētdara tautu savam godam un pestīšanai. Dieva bardzība nav spontāna vai kāda kaprīze, bet Viņa dusmas ir zīme, ka ir iesaistījies cilvēku dzīvē personiski un dusmas iet kopā Viņa žēlastībai, kurās Viņš grib tikt vaļā no grēka. Pravieša Isaja grāmatā ir vairākas vietas, kurās Dievs runāja ar savu tautā tā kā nekad iepriekš (Is 40, 27; 41,10; 49, 14-16a; 54, 7.10) un pietuvojās savai tautai savos vārdos viņai tik tuvu izvairoties no visa tā, kas var izsaukt bailes, lai neatbaidītu tos, kas krituši garā. Pravietis mazina Dieva dusmu lielumu pret Izraeli un paredzamo sodu.

Dievs pravietim Isajam šajā lasījumā ir Radītājs, Pulku Kungs, Pestītājs, Izraela Svētais, visas zemes Kungs un Viņa vārdi ir maiguma pilni un apliecina, ka Dievs nevar aizmirst pirmo mīlestību (Mal 2, 14-15). Dievišķais Līgavainis runā tādā kā monologā un atzīstas savā mīlestības stāstā, kurā bija arī distance, bet divas reizes uzsvēra, ka attālums bija īss, kas ilga tikai “īsu brīdi” (Is 54,7.8). Dievs savu vaigu slēpj tikai uz brīdi un sods nekad nav Viņa pēdējais vārds un klusēšana ir neilga, bet Viņa mātišķā mīlestība (ebr. rahamim) ir milzīga, kas ir pretējs “brīdim”. Dievs mums atklājas un ienāk mūsu dzīvēs, lai mūs mainītu. Mīlestība maina to, pie kā tā tiek vērsta. Cilvēka tumsības var izgaismot un iedegt Dievs, kurš vēlas ienākt cilvēka netaisnībā, grēkā, bezcerībā un bezjēdzībā, lai dāvātu jaunu dzīvi, cerību, prieku un mieru. Tas viss var dzimt mūsos pateicoties Līgavaiņa dāvātai žēlastībai.

* Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume I: The Theology of Israel's Historical Traditions, Edinburgh: Oliver and Boyd 1973, lpp.137.

** Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume II: The Theology of Israel's Historical Traditions, New York: Harper & Row 1965, lpp.241.

*** Jānis Vanags, Baisais, valdzinošais svētums // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, "A" daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2016. gads 70. sējums 1. numurs, 7-14.lpp. http://archive.lza.lv/LZA_VestisA/70_1/2_Janis%20Vanags.pdf

br. Jānis Savickis OFMCap